«Meit, zeme ir īpašums, kas Latvijā ir jāsargā,» ar šo vectēva pausto domu prātā un sirdī kopš deviņdesmito gadu beigām Smiltiņu ģimene saimnieko vairāk nekā 50 hektāros Platones pagastā. Tur savulaik bijuši kādreizējās Lauksaimniecības akadēmijas izmēģinājumu augļu dārzi. Nu jau trīsdesmit gadu nekopti ābeļu, plūmju un ogulāju dārzi kļuvuši par patvērumu simtiem stirnu un citu dzīvnieku, kas intensīvi apsaimniekotajos Zemgales laukos ir neaizsargāti ne tikai pret ķimikālijām, bet arī mednieku izpriecām.
Novada vadības stūrētais motocikls ziemā tika aizturēts un vairākas nošautas stirniņas uzietas pie tuvākās kaimiņienes skolotājas Gunas Vīksnas mājām netālu no Daces īpašuma. «Pastaigu laikā ziemā suns šad tad atnes stirniņu kājas,» stāsta Dace. Nupat pavasarī pagasta rīkotajā izsolē viņa ieguva nomas tiesības uz vēl pieciem hektāriem zemes, kas piekļaujas viņas laukiem. Pašlaik Dace studē doktorantūrā Lauksaimniecības universitātē un vada laboratoriju, bet brīvajos brīžos ap sevi pulcē cilvēkus ar līdzīgu domāšanu. «Tiklīdz atnesīsies – uz laukiem»Pabeigusi Veterinārmedicīnas fakultāti, Dace savas darba gaitas sāka toreizējā Lielvircavas saimniecībā, kas tagad pārtapusi SIA «Lielvircava agro». Toreiz tur bija ap tūkstoš nobarojamu buļļu, kā arī zinošs agronoms vadībā. Laukus mēsloja, ievēroja augu seku, katru gadu zemē sējot citus augus. «Toreiz audzēja āboliņu, ko šeit neesmu redzējusi gadus desmit,» stāsta Dace. Sagadījies, ka pašlaik viņas zeme tieši aiz mājas robežojas ar «Lielvircava agro» laukiem, kur minerālmēsliem piebarotajos leknajos kviešos neatrast nevienu nezāli. Intensīvā lauksaimniecība tūlīt aiz sliekšņa pārvilkusi treknu svītru Daces nodomam turēt bites. Deviņdesmito gadu beigās LLU mācību un pētījumu saimniecība «Platone» D.Smiltiņu uzaicināja pāris reižu nedēļā strādāt par veterinārārsti. «Toreiz algu viņi nespēja samaksāt, bet man jau Lielvircavas laikos acīs bija iekritusi šī māja. Tai gan nebija jumta, viss izdemolēts, palikušas tikai sienas. Prasīju, vai algas vietā nevarētu nopirkt māju. Tā nu strādāju tikai tās dēļ,» viņa stāsta, kā nokļuvusi Platonē. Kad iegādājās māju, ap to tikpat kā nebija savas zemes. Vēlāk Dacei piedāvāja piedalīties izsolē par visas zemes privatizāciju, jo saimniecību gatavoja bankrotam. «Man tik daudz naudas nebija. Vectēvs teica – ja izsolē vinnēsi, uzdāvināšu tev kompensācijas sertifikātus.» Tā 2007. gadā tikusi pie pamestajiem augļu dārziem. Mājā Smiltiņu ģimene ievācās 1999. gadā. «Atnesās govs. Līdz tam braucām, barojām, bet teicu – tiklīdz atnesīsies, jānāk dzīvot te, uz dzīvokli pilsētā vairs ne.» Aronijas nomainīs ķiršiDace ved aizvien dziļāk augļu dārzā pa putnu balsu piepildītu pļavu. Runājot ar speciālistiem, nonākusi pie domas, ka dārzā pirms apjomīgiem tīrīšanas darbiem vajadzētu pārbaudīt, kādas īsti kultūras tur aug. Četrdesmitgadīga ābele jau ir ģenētikas materiāls, kur varētu ņemt potzarus un pavairot vecās šķirnes. Daļā dārzu pēdējos gados ļāvuši paziņām rudenī ievākt ražu, bet zāģi vecās ābeles un plūmes vēl nav redzējušas. Piemēram, vecā labā ‘Antonovka’ un ‘Sīpoliņš’ būtu jāatstāj, drastiski apzāģējot vainagu un tā ļaujot kokam ataugt.Aizvadītajā ziemā izcirtuši trīsdesmit gadu veco aroniju audzi, kur no aronijām gan palicis vien nosaukums, jo viss piesējies un aizaudzis alkšņiem un citām ātraudzīgām meža kultūrām. Dace ar lieliem augļu kokiem noņemies negrib, un viņai ir doma mājai tuvāko zemesgabalu apstādīt ar zemajiem ķiršiem. «Mani vairāk interesē ekoloģiskas lietas. Dzirdat? Tur ir šosejas skaņas, bet man te apkārt ir viss mežonīgais.» Daces ideju atbalsta arī Platones pagasta pārvaldnieks Vladislavs Pogožeļskis, kurš aizaugušo un nekopto augļu dārzu pat salīdzina ar tādu kā rezervātu. Biedrība zaļi domājošajiemParunājoties ar kaimiņieni bioloģijas skolotāju Gunu, Dace secinājusi, ka arī viņai ir zaļa domāšana. Pašlaik gan naudas trūkums liedz daudz darīt ekoloģiskās vides sakopšanā, bet arī tajā ir savi plusi. «Te viss ir diezgan mežonīgs, taču griezi var dzirdēt!» Dace teic, ka mežmalā vienreiz saskaitījusi pat sešdesmit stirnu. Daļu teritorijas viņa domā veltīt nobarojamo lopu turēšanai – audzēt brīvā vaļā. Vēl ir plāns nodibināt biedrību, kurā apvienotu zaļi domājošus cilvēkus, kas turklāt spēj atsacīties no ienākumu desmitās daļas, ko veltīt sociāli maznodrošinātajiem un invalīdiem. Ekoloģiskās lietas un labdarība iet roku rokā, pārliecināta D.Smiltiņa.
