Sākotnējā raksta ideja bija noskaidrot, kas notiek ar vairākus gadus aizmirstībā atstāto un rūsēt sākušo Glūdas vēja ģeneratoru.
Sākotnējā raksta ideja bija noskaidrot, kas notiek ar vairākus gadus aizmirstībā atstāto un rūsēt sākušo Glūdas vēja ģeneratoru. Šoruden tas atdzimis un redzēts darbojamies. Liepājas rajonā darbu gatavojas uzsākt Grobiņas vēja parks, tomēr sarunā ar speciālistiem noskaidrojās, ka par vēja enerģijas izmantošanas atdzimšanu un perspektīvu turpmāko attīstību Latvijā vēl runāt ir pāragri. Iemesli – nozares dārdzība, darbietilpība, turklāt ar vēja ģeneratoriem nodarbojas tikai daži entuziasti un fanātiķi.
1992. gadā Jelgavas Ceļu būves pārvalde Glūdā nodeva ekspluatācijā eksperimentālu vēja staciju ar 60 kilovatu jaudu. Tai bija jākalpo par automātiskās vadības sistēmas (AVS) izveides bāzi. AVS kontrolē vēja elektrostacijas parametrus, lai tā varētu darboties automātiskā režīmā bez cilvēka līdzdalības.
Toreizējās ceļu pārvaldes pēcteča ceļu būves uzņēmuma «Igate» direktors Māris Radželis stāsta, ka vēja ģenerators ražots padomju laikos Lietuvā, komplektējot to no visā plašajā savienībā ražotām detaļām. Tas bija paredzēts bitumena sildīšanai un bāzes kantora telpu apkurei. Tomēr, kā jau padomju laikos nereti notika, kaut kas ģeneratora konstrukcijā nebija izdarīts līdz galam.
«Vēja ģenerators strādāja neilgu laiku, jo konstruktori bija pieļāvuši kļūdas. Lai to pārbūvētu, bija nepieciešams piesaistīt lielus līdzekļus, kas deviņdesmito gadu sākumā bija problemātiski. Tā kā Glūda atrodas Zemgales līdzenumā, nevis jūras piekrastē, vēja vidējais ātrums ir mazs. Arī bitumenu vairs nesilda, jo tā vietā nākušas mūsdienīgākas tehnoloģijas. Bijām jau gatavi vēja ģeneratoru nojaukt, bet tad tam atradās pircējs,» stāsta M.Radželis.
Ar vēju runāt uz «tu»
Kas ir šis uzņēmīgais cilvēks, kas gatavs ieguldīt līdzekļus projektā, kas sevi atpelnīs tikai salīdzinoši ilgā laikā? Pašlaik Glūdas vēja ģeneratora īpašnieks ir Jurijs Kiseļovs. Viņš sevi raksturo kā entuziastu, mehāniķi un sagādnieku, kura uzdevums bija savākt domubiedru komandu un vēja ģeneratoru atjaunot. Tas viņam ir izdevies, un to apliecina firmas «JES» šā gada septembrī veiktā testēšana vēja stacijas tehnisko parametru apstiprināšanai. Tas strādā autonomā režīmā bez pieslēguma strāvas tīklam.
«Es mīlu šo mašīnu, man patīk tās stiprā dvēsele,» tik neierasti vīrietim un tehniskas dabas cilvēkam par atjaunoto vēja ģeneratoru sacīja tā saimnieks. Viņš par to stāsta kā par savu bērnu, ik pa laikam uzsverot, cik tas ir skaists un perspektīvs.
J.Kiseļovs jau no deviņdesmito gadu sākuma vēro, kā Latvijā attīstās vēja enerģija. «Mēs atpaliekam no tādām vēja enerģijas attīstības pionierēm kā Dānija un Vācija, taču to var labot, Rīgas un Viļņas profesoriem sadarbojoties ar zinātniekiem no Krievijas. Jau 1972. gadā Rīgas, Maskavas un Ļeņingradas institūti izpildīja Dānijas firmu pasūtījumus, izgatavojot atsevišķus mezglus vēja ģeneratoriem, kas vēl aizvien darbojas,» viņš uzsver.
Vēja ģenerators sāk strādāt, ja vēja ātrums ir trīs metri sekundē. Tā radīto enerģiju var izmantot saimnieciskajā darbībā, lai ražotu elektrību, darbinātu ūdens sūkni, kokzāģētavu vai maltu graudus. Viņš ar nožēlu atzīst, ka pie mums vēja enerģijas nozare ir entuziasma līmenī, lai gan pasaulē aizvien vairāk tiek domāts, kā planētu glābt no gāzēm, mežu izciršanas, attīstot ekoloģiski tīrus enerģijas veidus, kāda neapšaubāmi ir arī vēja enerģija. Arī naftas un ogļu krājumi nav mūžīgi….
Ja pirms desmit gadiem daudzi vēl nesaprata, kāpēc vēja ģeneratori vajadzīgi, tad tagad, palielinoties komunālo pakalpojumu cenām, interese par vēja enerģiju pamazām sāk palielināties.
«Kad 1993. gadā runāju ar kādu pagasta priekšsēdētāju par iespēju ar vēja ģeneratoru apsildīt ciematu un piegādāt tam karsto ūdeni, man atteica. Kad pēc desmit gadiem par to ieminējos vēlreiz, atbilde skanēja: «Mēs varam to apspriest…» Ja tā būtu bijis agrāk, daudzi cilvēki jau tagad dzīvotu labāk,» atzīst entuziasts.
Vēja enerģija nav lēts, bet Latvijai piemērots enerģijas ieguves avots. Atrodas arī cilvēki, kuriem šī lieta interesē un kuri gatavi to finansiāli atbalstīt, tāpēc pagaidām J.Kiseļova komanda neesot cietusi neveiksmes. Viņš izsaka nožēlu, ka Latvijā vēja enerģijas ieguve nav iekļauta valsts programmā kā Dānijā vai ASV, tāpēc atliek vien cerēt uz uzņēmēju atbalstu, kas prot cienīt entuziastu profesionalitāti.
Kā lidmašīna, tikai uz kājām
Kopš pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigām Latvijā ar vēja enerģijas ieguves popularizēšanu un tehnisko risinājumu izstrādi nodarbojas vairāki entuziasti. Viens no viņiem ir Latvijas Vēja enerģijas asociācijas viceprezidents tehniskajos jautājumos Uldis Johansons. Viņš 1992. gadā uzstādījis četru kilovatu vēja elektrostaciju Svētes pagasta «Pumpuros», kas konstruēta uz Krievijā ražotas vēja elektrostacijas «Vetroen» bāzes. Tā joprojām strādā, lai elektroenerģiju pārvērstu siltuma enerģijā karstā ūdens sagatavošanai zemnieku saimniecības «Pumpuri» jogurta ražotnei. U.Johansons uzskata, ka stacija darbojas, pateicoties tās saimniekam Pēterim Skujam, kas to regulāri kopj, remontē, pieskata un uztur. Nepareizs ir priekšstats, ka vēja ģeneratoru uzstāda, ekspluatē un pēc tam par to neliekas ne zinis (neveic tehniskās apkopes). Šo iekārtu vidējais ekspluatācijas laiks ir 20 gadu. Ja neveic regulāras tehniskās apkopes, tas var beigties slikti. Par to savulaik pārliecinājušies tie Jelgavas rajona zemnieki, kas, aizrāvušies ar vēja enerģētiku, uzstādīja vēja stacijas, bet nepareizas ekspluatācijas dēļ tās pārstāja darboties.
Līdz šim neveiksmīgi bijuši mēģinājumi Latvijā uzsākt vēja ģeneratoru rūpniecisku ražošanu. Deviņdesmito gadu sākumā Ventspils ventilatoru rūpnīcā zemnieku saimniecībām paredzēto desmit kilovatu vēja ģeneratora ražošana izjuka automātiskās vadības sistēmas nepilnību dēļ. Vēja ģeneratorus pat Otrā pasaules kara apstākļos, lai nodrošinātu viensētas ar elektrību, ražoja VEF. Ar nožēlu jākonstatē, ka šī ražotne pēckara periodā netika atjaunota. Savukārt Rīgas Elektromehāniskā rūpnīca savu vēja ģeneratoru ražošanas tehnoloģiju pirms trijiem gadiem pārdeva ārzemniekiem, jo tās viena un trīs kilovatu vēja mašīnām, kas maksāja vairāk nekā 1000 un 3000 latu, Latvijā trūka pircēju.
U.Johansons skaidro, ka Latvijā vidējais vēja ātrums gadā 7 līdz 10 kilometru zonā no jūras piekrastes ir no 6,5 līdz 7 metriem sekundē. Jāņem vērā, ka iekšzemes rajonos vēja vidējais ātrums ievērojami samazinās un no vēja elektrostacijas nominālās jaudas labākajā gadījumā var iegūt vienu piekto daļu.
Latvija vēja apstākļu ziņā tikai par desmit procentiem atpaliek no Dānijas, kuru uzskata par valsti ar ļoti pateicīgiem apstākļiem vēja enerģijas izmantošanai. Latvijas vēja apstākļi ir vairāk nekā atbilstoši šīs nozares attīstībai, īpaši jūras piekrastē Kurzemē un Vidzemē. Zemgale ietilpst ne īpaši izdevīgu vēja apstākļu zonā ar vidējo vēja ātrumu gadā 3,5 līdz 4 metri sekundē, tāpēc mūsu novadā šīs nozares perspektīvas atkarīgas tikai no tiem, kas vēlas ar to nodarboties, izgatavojot vēja iekārtas, kas paredzētas enerģijas ražošanai nelielos vēja ātrumos.
Pašlaik ir tā: tie, kam vēja agregātu vajag, to nevar nopirkt, bet tiem, kas to varētu iegādāties, vēja enerģija nav nepieciešama.
Pasaulē dominē cena – orientējoši 1000 latu par vienu masta galā uzstādīto kilovatu, neskaitot uzstādīšanas izdevumus, kas var sasniegt pat 30 procentu no kopējām izmaksām. «Vēja enerģija ir augsto tehnoloģiju nozare, kur dominē aviācijas prasības. Tā nav galvenais, bet alternatīvais jeb papildu enerģijas veids,» uzsver U.Johansons. Viņš atzīst, ka Latvijā kopumā skats ir skumjš, jo valsts nav ieinteresēta vēja enerģiju izmantot kopējās energobilances pacelšanai. Šogad netika atvēlēts neviens kilovats vēja enerģijas ievadīšanai kopējā tīklā. Nākamgad kvota varētu būt viens megavats, kas faktiski nav nekas. Acīmredzot darbojas bremzēšanas mehānisms, jo izdevīgāk ir elektroenerģiju lēti pirkt no kaimiņvalstīm, nevis saskaņā ar Enerģētikas likumu no alternatīvās enerģijas ražotājiem iegādāties par īpašu tarifu atsevišķi katram pieslēguma gadījumam, ko nosaka Ekonomikas ministrijas regulators. Kā veiksmīgas darbības piemērus Latvijā var minēt divas 600 kilovatu vācu firmas «Tacke» vēja stacijas Ainažos, kas gada laikā «Latvenergo» tīklā dod vidēji 1,2 miljonus kilovatstundu, privāto tīklā darbojušos 1000 kilovatu vēja staciju Ventspils rajona Užavas pagastā, 150 kilovatu vēja staciju Liepājas Tramvaju parkā un perspektīvo Grobiņas vēja parku ar 20 000 kilovatu jaudu.
Visefektīvākā vēja enerģijas izmantošana ir atklātā jūrā vai līča akvatorijā, kā to dara Dānijā un citviet pasaulē, bet par to pie mums vispār netiek runāts. Vadošā loma vēja enerģijas izmantošanā un agregātu ražošanā pieder Dānijai, kur top puse no pasaulē ražoto vēja iekārtu skaita. Jāpiebilst, ka ar 500 kilovatu vēja elektroturbīnu var apsildīt vismaz 300 privātmāju ar dzīvojamo platību ne mazāku par 100 kvadrātmetriem.
U.Johansons visus, kam interesē vēja enerģija, aicina uz Latvijas Vēja enerģijas asociāciju, var arī zvanīt pa tālruni 7213566.
