Ciemata centrā vīru iemīļotajā krogā pievakarē ļaužu nekad netrūkst. Arī tovakar tur pulcējās ne viens vien alus mīļotājs, bet netrūka arī tādu, kurus turp atvedis jaunāko ziņu klāsts, nevis stiprie dzērieni.
Ciemata centrā vīru iemīļotajā krogā pievakarē ļaužu nekad netrūkst. Arī tovakar tur pulcējās ne viens vien alus mīļotājs, bet netrūka arī tādu, kurus turp atvedis jaunāko ziņu klāsts, nevis stiprie dzērieni.
Pārliecinoši uzmanības centrā bija iekļuvis vecais Kalniņš. Kāpēc vīri viņā klausījās pavērtām mutēm? Lūk, viņa stāsts.
«Jūs jau zināt stādu Mārīti, to, kas kaimiņos man dzīvo. Šai no rīta vīram autiņš salūza. Protams, abas vārnas (ar manu Zigrīdu) izlēmušas, ka man tagad būs tie stādi uz tirgu jāved. Zigrīda saka: «Nevar jau mantu laist postā – kam šodien kāpostu vajadzēs, rīt varēs pakaļ sviest!» Mīļā miera labad, lai visu dienu nebūtu jāklausās, kāds es slikts un nekam nederīgs vīrs esmu, piekritu ar’.
Tā kā mums tā māja tādā vietā, ka var laist gan uz Rīgu, gan uz Jelgaviņu, izlēmām par pēdējo, sak, mierīgāk būs bez lielās glauno ļaužu burzmas.
Turpceļā neviena zīme nerādīja, kas mūs priekšā sagaida, tagad domāju: tpfu, būtu zinājis, kas tajā Jelgavā darās, nebrauktu neparko…
Laižam abi ar kaimiņu Mārīti svilpodami, jūs jau zināt Lielupes tiltu, tur pirms pils. Izrādās, to tagad remontē. Uzlikuši pontonu tiltu. Tam pāri tiek tikai ar kādām tur Jelgavas galveno vīru izrakstītām caurlaidēm, un neba tirgus sievām tādas ir. Sak, nav caurlaidīte? Meklē ceļu citur! Nācās kāpt laukā un prasīt ceļu, kur te riņķī var tikt un tajā pilsētā pa otru galu iekšā.
Kaut kā ar mokām to otru ceļu atradām ar’, bet, kamēr riņķojām, protams, labu vietu tirgus placī atrast bija grūti.
Vēlāk Mārītei ar’ vēl visādas lietas pilsētā bija kārtojamas un krustmeita apciemojama. Pie tās labu laiku kafiju dzērām un pļāpājām. Tā uz prombraukšanu tik pašā vakarā iztaisījāmies, pēc «Panorāmas» tikai no tām mājām izbraucām.
Nu es jau, gudrs vīrs, nopeilēju no rīta, ka vakarā pa pontonu tiltu visi var braukt pāri, un mēs droši stūrējām uz to pusi. Ak, mīļā pasaulīt! Manas nedienas vēl nebija beigušās. Kas tur darījās! Kamēr vienā pusē gaisma jau zaļa, vēl nav beiguši braukt iepriekšējie, tad nu abas mašīnu rindas pie paša tilta satikās – vieniem bija jākāpjas atpakaļ. Tikmēr luksoforu gaismas mainījās, auto rinda auga arvien lielāka… Kad nu sataisījos es ar ripināt – vai dieniņ! – vesels bars autobusu un mikriņu šāvās garām, uztaisījuši vēl vienu rindu blakus. Stīvām kājām metu pa bremzēm. Tie jau patiesi iedomājušies, ka ir galvenie uz zemes. Nezin, vai dieviņš neredz, ka citi te par viņu iztaisījušies…
Braucu mājās un domāju: vells parāvis to tiltu! Labāk es ar savu Zigrīdu visu dienu ecējos nekā otrreiz uz Jelgavu braucu!»
