Līdz 3. martam Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā apskatāma gleznotāja Kārļa Dobrāja 70 gadu jubilejai veltīta izstāde «Zelta ābele Jelgavā».Ieejot zālē, pirmais iespaids ir pat šokējošs – šķiet, acumirklī pret paša gribu tevi ierauj tieši gleznu meža viducī un dedzina spēcīgām, versmainām liesmām. Nekur nevari paslēpties no mākslinieka enerģijas, kas virmo no darbiem, no viņa vitalitātes. Tā līdzinās putojošam, jaunam alum, kas kāpj pāri kausa malām – nekas to neierobežos, nekas to neapvaldīs. Tam ir savi ceļi ejami.Vai patiesi jubilāram ir jau 70? Biogrāfiskie dati liecina – ja jau dzimis 1943. gadā, tad jau būs taisnība. Tomēr viņa garu var apskaust ikviens, kurš īd par netaisnīgo dzīvi, arī jaunie cilvēki. Šāds iespaids rodas no tā, ka zāle, kas nemaz nav tik maza, ir par šauru 93 darbiem. Bieži gleznas kārtojas vairākās rindās, mijoties lieliem un maziem darbiem, klusajām dabām un aktiem, figurālām kompozīcijām un zīmējumiem, pat viens skulpturāls veidojums iesprucis pašā zāles centrā, dodams izstādei nosaukumu. Tas savulaik tika veidots kā mets Andra Grūtupa inspirētajam Konstantīna Čakstes piemineklim Rīgas centrā. Tagad tas jau tiek saistīts ar Latvijas simto gadadienu, ko svinēsim 2018.gadā, un meklē savu mājvietu kādā no valsts pilsētām. Kā liecina izstādes vecākais darbs – lielā kompozīcija «Restauratori», kas tapusi pēc J.Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas pabeigšanas 1962. gadā, Kārlis Dobrājs ātri atradis savu tēmu. Mākslinieka uzmanības centrā ir cilvēki, kuri gatavi darboties, realizēt savas ieceres, garā spēcīgi un varoši, sava veida dzīves saimnieki. 1960. gadu sākumā vēl vīrus tēloja druknus kā ozolus. Arī krāsas ir košas, vēlāk tās pierims. Cilvēku un priekšmetu ārējie veidoli vēlākos gados ir grodi, it kā krāsās tiktu attēlotas skulpturālas formas. Gleznu laukumi ar gadiem tiek piesātināti ar detaļām, stāstošajiem elementiem arvien pastiprinoties. Liekas, ka katrs kvadrātcentimetrs nedrīkst būt atstāts abstraktas krāsas ziņā, tam jāpapildina darba galvenais motīvs. Tā tas ir figurālajās kompozīcijās, bet klusajās dabās un sieviešu kailfigūru gleznojumos visa uzmanība vērsta uz centrālo tēmu – ziediem, augļiem, piebriedušas sievietes tvirtajam augumam. Jubilārs ir izteikts reālists, kuram būtiska ir klasiskā māksla. Viņš no tās mācās, kopējot izcilākos paraugus un nekautrēdamies kopijas izlikt apskatei, un to citē, uzsverot tuvību tai.Cik K.Dobrāja gleznās svarīgs ir sižets, tikpat nozīmīgs ir arī zīmējums, ko viņš perfekti pārvalda. Zīmējuma tuvākais pavadonis ir krāsa, gleznu tonālais risinājums, kas attīstījies no plakātiska krāšņuma pirmajos darbos, tad sabiezējis silto toņu koncentrācijā, līdz tagad kļuvis liriski izsmalcināts.Gleznotājs nebīstas izlikt izstādē padomju laika pasūtījuma darbus, kuri vēsta par to autora augsto profesionālismu, spēju risināt sarežģītas figurālās kompozīcijas problēmas, arī prasmi izteikt savus uzskatus par doto tēmu. Rezultātā centrējas cilvēks kā radītājs un realizētājs.Mūslaikos K.Dobrājs mēdz būt arī satīrisks, pat ironisks, tā izsakot savu attieksmi pret tēloto parādību, sagādājot pašam autoram nepatīkamus mirkļus. Taču viņš ir pārliecināts par savu taisnību un gatavs to aizstāvēt.Lai arī izstāde atklāj mākslinieka daiļradi turpat 50 gadu garumā, tomēr atsevišķie periodi saplūst viens ar otru un veido varenu kopumu, ko sauc par K.Dobrāja radošo mūžu.
