Dievs vien zina, caur kādiem paziņu paziņām kāds kungs sameklēja mūsu redakcijas darbinieka mobilā tālruņa numuru.
Dievs vien zina, caur kādiem paziņu paziņām kāds kungs sameklēja mūsu redakcijas darbinieka mobilā tālruņa numuru. Negaidītais zvans kolēģi pārsteidza nesagatavotu: zvanītājs prasīja, vai cienītais kungs nezinot, kas redakcijā gatavojot materiālus par tiem, kurus Ceļu policijas darbinieki notvēruši, braucot alkohola reibumā.
Izrādās, zvanītājs centās “aizlikt” labu vārdu par vīru, kas notverts alkohola reibumā pie stūres, sodīts ar naudas sodu un administratīvo arestu, un kam par to atņemtas vadītāja tiesības. (“Ziņu” lasītāji būs ievērojuši, ka šāda informācija regulāri parādās laikrakstā.)
Protams, lūgums tika atstāts bez ievērības. Laikraksta nostāja šajā jomā bijusi gana konsekventa. Mēs vienmēr esam aizstāvējuši viedokli, ka ikvienam dota brīva izvēle: vai sēsties pie automašīnas stūres, ja esat lietojis alkoholu.
Vai Ceļu policijas notverto dzērumā braukušo autovadītāju vārdi būtu jādara zināmi sabiedrībai? Par to laiku pa laikam diskutē sabiedrība, tam pievēršas arī valsts augstākais likumdevējs – Saeima. Kā argumenti vārdu slēpšanai tiek minēta te personas datu aizsardzība, te dzerājbraucēju tiesību aizsardzība un tamlīdzīgi. Vakardienas “Latvijas Avīzē” kolēģi par to bija aptaujājuši vairāku pašvaldību vadītājus. Viņi visi kā viens nosodījuši sēšanos pie automašīnas stūres dzērumā un atzinuši, ka tas ir ļoti, ļoti slikti. Bet, runājot par viņu vārdu darīšanu zināmu plašākai sabiedrībai, aptaujātie bijuši gana saudzīgi. Kāds pat atļāvies sacīt – sak, kam negadās. Vai tad uzreiz viņa vārds jākar pie “lielā zvana”.
“Ziņu” redakcijas viedoklis ir tāds: jākar “pie lielā zvana”. Valsts, pieņemot stingrākus likumus, kas daudz nopietnāk soda reibumā (ne tikai alkohola) braukušos autovadītājus, ir publiski paziņojusi savu nostāju – uz Latvijas ceļiem šī parādība ir jāizskauž. Arguments, ka, publiskojot administratīvo sodu saņēmušā autovadītāja vārdu, kaut kādā veidā tiek aizskartas viņa tiesības, neiztur ne mazāko kritiku. Pirmkārt, pirms sēsties reibumā pie stūres, ikvienam jāapzinās, ka viņa rokās nonākusi paaugstinātas bīstamības iekārta. Žēlošanās, ka, publiskojot vainīgā autovadītāja vārdu, tiek aizskarti viņa ģimenes locekļi, neiztur kritiku kaut vai no morāles viedokļa. Vai dzērājšofera upuru un viņu ģimenes locekļu tiesības nelaimes gadījumā vienmēr tiek ievērotas konsekventi? Otrkārt, vairumā valstu, kuras līdz šim esam uzskatījuši par gana civilizētām, lai ņemtu no tām piemēru, šāds papildu soda veids – vainīgās personas vārda publiskošana – ir ikdienas prakse. Neviens nemēģina apelēt tikai pie vainīgā tiesībām. No demokrātiskās pasaules prakses mūsu valsts jurisprudence pārāk daudz pārņēmusi to, kas saistīts ar tiesībām. Mazāk pievērsta uzmanība indivīda pienākumiem pret sabiedrību.
Protams, sabiedrībā gana populāru personu dzīve vienmēr radījusi pastiprinātu interesi. Ziņa, ka sodīts par braukšanu dzērumā zināms cilvēks, vienmēr izraisīs lielāku sabiedrības uzmanību. Tajā pašā laikā par demokrātijas citadeli uzskatītajās ASV regulāri tiek publiskoti politiķu, biznesmeņu, dziedātāju un aktieru vārdi, ja viņi izdarījuši vienu vai otru pret sabiedrību vērstu nodarījumu. Atrašanās pie stūres reibumā tiek uzskatīta par nopietnu noziegumu. Sabiedrība pieņēmusi, ka vārdu nodošana publiskošanai kopumā dod labumu.
Mūsu likumdevēju nespēja šādu praksi atzīt par labumu nesošu parāda visai bīstamu tendenci, kas valda tā saucamajā sabiedrības elites daļā. Joprojām ir spēkā dažāda veida atļaujas pārkāpt ceļu satiksmes noteikumus, arī Ceļu policija dažbrīd ir gatava pievērt acis uz prominentu personu, viņu draugu vai paziņu nodarījumiem. Tādā reizē kaunināt mūsu “krējumu” laikam būtu veltīgi. Jāķeras pašiem pie lietas.
