Kā simbols Platones skolas bijušā direktora Artura Herca mūža darbam ezera krastā stalta stāv skolas ēka – direktora sapnis, kas piepildījās 1987. gadā, kad svinēja viņa dzīves 60. un darba 40. jubileju.
Kā simbols Platones skolas bijušā direktora Artura Herca mūža darbam ezera krastā stalta stāv skolas ēka – direktora sapnis, kas piepildījās 1987. gadā, kad svinēja viņa dzīves
60. un darba 40. jubileju.
A.Hercs 51 gadu nostrādājis skolā, no 1947. līdz 1987. gadam – par direktoru. Nākot uz pirmo darbavietu, nemaz tik viegli nebija to atrast: skola toreiz no ārpuses izskatījusies kā ferma. Jaunekli pieņēmusi toreizējā direktore Milda Roba, kas drīz pēc tam aizgājusi mūžībā, un divdesmitgadīgajam jauneklim tika uzticēta skolas vadība.
A.Hercs un viņa dzīvesbiedre Rita Herca pēckara gadus atceras kā drūmu laiku, kad skolā bija piecas klases, viens skolotājs vienlaikus strādāja divās. Kaut pedagogi darbojās radoši un aizrautīgi, nekad netika piemirsts galvenais mērķis – jauna skolas ēka. Kuriozi, bet tas attālinājās tieši A.Herca vadītā kolektīva centības dēļ – uz 1. septembri skola ar pedagogu nesavtīgiem pūliņiem vienmēr izskatījās kā konfekte. Kaut arī to bija grauzis laika zobs un papostījis ugunsgrēks. Tikai tad, kad pēc kāda izlaiduma iegāzās jumts, augstākās instances novērtēja stāvokļa nopietnību. A.Hercs atceras toreizējās Lauksaimniecības akadēmijas mācību saimniecības vadītājus Andreju Garanču un Vitāliju Apetjonoku, bez kuriem «šīs skolas nebūtu». Ne velti kādā no tā laika sanāksmēm Platones kultūras namā tika cildināti Platones labklājības trīs stūrakmeņi – ciema Padomes priekšsēdētājs, mācību un pētījumu saimniecības direktors un Arturs Hercs – atceras skolotāja Gunta Pavilone.
Daudzi atminas: skolā vienmēr bija kaut kam jānotiek, un visos darbos priekšgalā – direktors. «Īpaši atmiņā palikuši skolas sagatavošanas darbi jaunajam mācību gadam. Direktors mūs prata iedvesmot darbam tā, ka strādājām, neskaitot stundas. (..) Vēl līdz šim brīdim nevaru izprast direktora darba metodes, kā viņš prata gadiem ilgi Platones skolā uzturēt tik draudzīgu un strādātgribošu kolektīvu. Mēs, skolotāji, bijām viens veselums, kas darbojās kopā visur, kur bijām bērniem nepieciešami,» skolas avīzē atmiņās dalās skolotājs I.Roziņš.
Interesanti, ka A.Hercam nekad nav bijis atsevišķa kabineta, kā tas parasts direktoram. Viņš vienmēr strādājis vienā telpā ar saviem skolotājiem.
Taču direktors nebija tikai stingrs vadītājs, bet arī draudzīgs kolēģis, kaimiņš, talantīgs ogotājs un sēņotājs, un makšķernieks, Vizmas un Guntara tētis. Direktoram, kā viņu aizvien turpina saukt, sirds ir tik bagāta, ka katram ticis pa kādam tās siltuma un dāsnuma stariņam, ir pārliecināta skolas direktore Velga Roziņa.
Izmantotas skolas avīzē «Iz skolas dzīves» publicētās atmiņas.
