Jelgavas Mākslas skola atkal sagādājusi pilsētas mākslas mīļotājiem pārsteigumu – Jāņa Spalviņa darbu izstādi.
Darbu nav daudz – tikai desmit. Izņemot divus, visi tapuši pēdējos divos gados.Mākslinieks glezno ainavas, visbiežāk jūru, taču ne konkrētu, precīzi pasakāmu vietu, kurā pusē tās tapušas. Varbūt pareizāk būtu teikt, ka viņš akvareļos atklāj savus iespaidus, gūtus no jūras. Bet to Jānis Spalviņš dara ļoti atturīgi un zināmā mērā pat lietišķi, kā jau pieklājas jūtās ieturētam cilvēkam. Tas ir vīrišķīgi romantisks skatījums uz dabu, tās varenību, pārlaicību, askētisko skaistumu. Jūsmošana nav mākslinieka raksturā. Viņš drīzāk sāpi norij, iekož lūpā, lai citi neredzētu viņa vājumu. Jūra arī nav ne ļauna, ne emocionāli atraisīta, kas klaji demonstrē savus pārdzīvojumus. Tā vienkārši nerimtīgi veļ ūdeņus un glabā daudzus noslēpumus. Līdzīgas ir J.Spalviņa marīnas (jūras ainavas). Te tās mirdz zilzaļgani, te izceļ salu vai zemi, te satumšojas, kad tuvojas negaisa mākoņi. Viņa darbi ir saruna par telpu, kura nav ne laba, ne slikta, ne naidīga. Šīs īpašības telpai, jūrai, debesīm, kas viņa akvareļos nemanāmi horizontā saplūst ar jūru, piešķiram mēs, cilvēki, atkarīgi no garastāvokļa, personīgajiem piedzīvojumiem. Telpa, jūra cilvēka izpratnē ir mūžīga, tātad J.Spalviņš runā ar mums par sīko, mazisko un vareno, lielo, apgaroto. Mākslinieks dabas priekšā noliec galvu un liek tās spēku sajust arīdzan mums, skatītājiem.Tikpat lietišķi J.Spalviņš darina savus akvareļus. Krāslaukumi kārtojas gandrīz vai ģeometriski precīzos ritmos, tik kontūras izzūd toņu miglinājumos.Mākslinieks akvareļglezniecībā pārstāv to līniju, kuri strādā «ar slapju uz slapja», tas ir, ņemot samitrinātu papīru un klājot uz tā «slapjus» krāsu pigmentus, ar mazgājumiem, ar dažādiem papīriem, to virsmu īpaši apstrādājot, lai panāktu dažādus krāsu un papīra virsmas efektus, tā bagātinot akvareli.Racionālais un romantiskais J.Spalviņa mākslā saaužas jo cieši, tā panākot ļoti vīrišķīgi apvaldītu iespaidu.Pēc ļoti vētrainajiem latviešu akvareļa uzplaukuma un triumfa gadiem tajā iestājies zināms apsīkums. Nav vairs ne plašās un iecienītās akvareļu izstādes, ne Baltijas valstu triennāles. J.Spalviņš ir viens no tiem nedaudzajiem akvareļglezniecības entuziastiem, kurš kā Dons Kihots cenšas uzturēt šīs mākslas bijušo slavu.
