Karš Žurcenes kvartāla meitenes acīm.
Nelda Kraukle jaunībā sapņoja kļūt par žurnālisti, varbūt pat rakstnieci. Dzīve ievirzījās citādi. Nelda strādājusi par grāmatvedi cukurfabrikā, kasieri dzelzceļa stacijā, vēl dažādos citos darbos, tomēr visi bijuši tepat Jelgavā. Nu jau vecumdienās vēlēšanās rakstīt viņai no jauna atklājusies piezīmēs par bērnību. Linu fabrikas strādnieces Otīlijas Gūtmanes (1903 – 1986) vienīgā meita Nelda piedzima Jelgavā 1935. gadā. Vecāki bija šķīrušies, un meita tēvu tikpat kā neatceras. «Es varēju puišiem droši teikt, kā mani sauc, jo, aizejot līdz nākamajam ielas stūrim, savādais meitenes vārds jau bija piemirsies. Arī tēvs tajā reizē, kad pēc gadiem satikāmies, sarunā manu vārdu trīs reizes pārprasīja,» par sevi smaidot stāsta Nelda. Viņas bērnība pagāja Žurcenē – lielā caurstaigājamā pagalmā starp Vārpu un Lapskalna ielu. Turpat kuģu osta, iebraucamā vieta (blakus kalvinistu baznīcai) un, protams, linu fabrika, kuras svilpe bija mājās dzirdama. Tālāk četri N.Kraukles atmiņu pieraksti. Hanneles aizstāves glāsts Dzīvojām strādnieku mājā Vārpu ielā 10 (tās vairs nav – karā nodega pa tīro). Mūsu kaimiņi bija ebreji – māsa un brālis. Kādā 1941. gada jūlija dienā kaimiņiene (neatceros, kā viņu sauca) ienāca pie mums atvadīties pirms došanās uz geto. Bijām mājās abas ar vecmāmiņu. Viņa mierināja kaimiņieni, ka nekas baigs jau nedraud. Taču ebrejiete tikai purināja galvu. Viņa arī nelūdza palīdzību. Mūsu vienistabas dzīvoklī gan nevienu paslēpt nevarēja. Šķiroties kaimiņiene mani noglāstīja. Es viņai biju Hannele, kuras aizstāvībai tika dauzīts pie sienas tajās reizēs, kad māte mani pēra un es, protams, brēcu. Šie ebreji nebija bagāti, jo citādi taču nedzīvotu strādnieku rajonā, kur cilvēki naudu skaitīja no algas līdz algai un bieži jo bieži veikalā ņēma pārtiku uz parāda. Vēlāk vecmāmiņa mātei teica, ka brālis un māsa aizgāja pār pagalmu, katram rokās bija mazs sainītis. Šķiet, viņi savas tautas sāpju ceļu jau zināja. Ielās arī jodelējaAk, šīs leģionāru dziesmas! Tās dziedāja visi un visur. «Zilais lakatiņš» skanēja pat tad, kad sirēnas ziņoja par krievu bumbvedēju jaunu uzlidojumu. No rītiem dziedāšanu sāka bērneļi un pusaudži, bet vakaros «večerinkās» turpināja pieaugušie un jaunieši. Kādi bija «večerinku» iemesli? To netrūka nekad: te pienākusi ilgi gaidītā frontes vēstule, te brālis, vīrs vai tēvs atbraucis atvaļinājumā, te kādam jāiet karā. Dziedāšana apklusa vienīgi tad, kad no gūstekņu nometnes aizveda kārtējo līķu kravu, kas izskatījās kā melnas pagales un ko es atcerēšos visu mūžu. Vācieši nežēlīgi izturējās pret gūstekņiem, un daudzi mira no bada un slimībām. Nevaru apgalvot, bet šķiet, ka krievu karagūstekņi strādāja arī linu fabrikā. Viņi gatavoja koka zoles klikatām, koka rotaļu čūskas, kas «draudīgi» locījās. Par dziedāšanu var piebilst, ka vakaros, bariņos (nekad pa vienam) pa ielām staigādāmi, dziedāja arī vācu karavīri. Starp viņiem bija tirolieši, kuri tāpat kā savos kalnos skaisti jodelēja. Maiņas punktiUz Rīgu un Jūrmalu kursēja tvaikoņi, kuru nosaukumi sākās ar Z – «Ziedonis», «Zibens», «Zvaigzne», «Zekunde». Braucienam ar kuģi nebija vajadzīga atļauja, ko prasīja vilcienu un autobusu pasažieriem. Ja gribēja tikt Rīgā, vislabāk bija kāpt kuģītī, kurš atstāja Jelgavu pulksten desmitos vakarā, bet galapieturā pienāca agri no rīta. Parasti braucēju bija maz. Varēja apgulties uz salona soliem un gaidīt, lai vienmērīgā tvaika mašīnas takts tevi iemidzina. Daudzi jelgavnieki, arī mana vecmāmiņa Dārta Gūtmane (1880 – 1960), kara laikā nodarbojās ar reņģu tirdzniecību. Viņa ar kuģi brauca līdz Slokai un tad kājām gāja pie Ragaciema zvejniekiem. Par ostmarkām maz ko varēja nopirkt. Vecmāmiņas «nauda» bija lina diegi un pakulas, kas labi derēja laivu drīvēšanai. Šo mantu strādnieki zaga linu fabrikā – kur vēl labāk! Reiz uz Jūrmalu vecaimātei līdzi biju aizbraukusi arī es. Kad atgriezāmies no zvejniekiem, Slokā uz ielas, kas veda uz piestātni, kuģa gājēju bija vesels bars. Te piepeši kāds pretimnācējs teica: «Priekšā ir šucmaņi!» Mēs taču skaitījāmies «spekulanti», kuriem zvejnieki nedrīkstēja pārdot zivis, viss, kas pašpatēriņam palika pāri, viņiem bija jāatdod vācu armijai. «Spekulantus» pieķēra reti, jo darbojās «bezdrāts telefons» un bieži vien arī paši šucmaņi nebija noskaņoti pa īstam kādu ķert un pārbaudīt. Arī toreiz vecmāmiņa, teikdama, lai eju pa ceļu, pazuda priedēs. Upmalā pie kuģa abas tikāmies. Uz tā pārbaudītāji nekad nekāpa.Līdzīgi Jelgavā bija ar lauku labumiem, ko iebraucamajā vietā pie kalvinistu baznīcas varēja iemainīt pret tiem pašiem diegiem un pakulām. Iebraucamās vietas turētāja bija mums pazīstama. Uz turieni pēc sviesta, olām un šķiņķa sūtīja mani, jo bija mazāks risks, ka kāds pārbaudīs meitenes tarbu vai grozu. Glābiņš bija laukos1944. gada jūlijā gaisa trauksmes kļuva tik biežas, ka mēs nakšņojām pie radiem Jaunsvirlaukas pagasta Rubeņos. No rīta ar kuģi uz Jelgavu, pēcpusdienā – atpakaļ. 27. jūlija rītā, nokāpjot no trapa, mūs brīdināja, ka tvaikonis atpakaļ ies nevis kā parasti pulksten 16, bet jau 13. Kad, vecmāmiņas pavadītas, abas ar māti gājām uz piestātni, kuģis bija pārpildīts gan ar braucējiem, gan saiņiem. Tomēr mums vieta atradās. Mazu brīdi pēc tam, kad tvaikonis ar nolaistu skursteni (šim nolūkam bija ierīkota speciāla eņģīte) izgāja dzelzceļa tiltam pa apakšu, sākās padomju bumbvedēju uzbrukums Jelgavas stacijai. Uz kuģa izcēlās panika, dažs upes vidū peldus metās ūdenī. Lai arī krievu lidmašīnas pilnīgi neaizsargātajam tvaikonim neuzbruka, satraukums nenorima līdz pat Ānes muižai, kur lielākā daļa pasažieru, sviežot uz steķiem savas mantas, lēca ārā. Arī mēs ar māti izkāpām, gulējām grāvī, kamēr apklusa lidmašīnu rūkoņa, nakti pavadījām upes krastā kādā šķūņaugšā. Visa pamale bija ugunssarkana, bet pār Lielupi lidinājās pelnu plēves un gaisā vējoja deguma smārds. No rīta turpinājām ceļu uz Rubeņiem. Kad nonācām pārceltuvē, pārcēlājs jau bija darbu beidzis. Tomēr viņš ar laivu mūs pārveda. Māte deva naudu – ostmarkas. Pārcēlājs neņēma. Tieši otrādi – viņš upmalā iztīrīja tām pilnās bikšu kabatas, nederīgo naudu metot ūdenī… Kad beidzot satikām vecmāmiņu, kura Jelgavā bija palikusi, līdz krievi to izdzina ārā, viņas pirmais vārds skanēja: «Jelgavu nodedzināja paši latvieši. Pa durvīm ienāca, pa logu izkāpa, un māja dega.» Vecāsmātes teikto kritiski vērtējot, var secināt, ka vācu armijas izveidotajā dedzinātāju komandā bija dažādu tautu zaldāti, tostarp latvieši, kas bija nokļuvuši okupantu kalpībā.* * *«Mūsdienās varētu ilgi gaidīt pilsētas centrā Hercoga Jēkaba laukumā un nevienu pazīstamu nesatikt. Nez kur visi palikuši?! Jelgava ir mainījusies, taču mani atceras skolasbiedri, draugi, palaikam kāds apciemo. Dzīve sociālās aprūpes centrā jeb pansionātā ir vieni vienīgi gaidīšanas svētki,» par savu tagadējo dzīvi saka N.Kraukle, kas, par spīti slimībām, nav zaudējusi saulaino skatu uz dzīvi.
