Divdesmit trešie cauri gadsimtiem

Jau kādu laiciņu dzīvojam 2023. gadā. Pēdējie divi cipari gadskaitļos atgriežas ik pa simts gadiem. Pavisam nesen piedzīvojām mūsu valsts vēsturei tik nozīmīgo 18. gadu, bet drīz pienāks pagājušā gadsimta traģiskais 40. gads.
23. gadi pasaules un Latvijas vēsturē nav bijuši notikumiem bagāti, tomēr ir vērts ieskatīties tās lappusēs.
1323.
Senākais gads, kurā pieminēta mūsu pilsēta Jelgava, ir 1323. gads, kad noslēgts līgums starp Lietuvas karali Ģediminu, Livonijas ordeni un Rīgu, kas atļauj tirgotājiem netraucēti pārvietoties un tirgoties arī karadarbības laikā.
1523.
Zviedrija iegūst neatkarību no Dānijas.
Gustavs Vāsa ievēlēts par Zviedrijas karali, bet Klements VII kļuva par 219. Romas pāvestu.
Mārtiņš Luters, katoļu augustīniešu ordeņa mūks, mācītājs, teologs, profesors, baznīcas reformu ideologs, pārtulkoja Jauno Derību vācu valodā. 1523. gadā Vitenbergā iespiests Lutera darbs “Izredzētajiem mīļajiem draugiem Rīgā, Rēvelē un Tērbatā Livonijā, maniem mīļajiem brāļiem Kristū”. Jau tajā Luters brīdina no viltus praviešiem, kādi mēdz būt starp ticības sludinātājiem: “Arī jūsu vidū noteikti uzradīsies vilki, vispirms tur, no kurienes būs aizgājuši labie gani, ko Dievs jums tagad sūtījis.”
Eiropiešu tirgotāji tiek padzīti no Ķīnas.
1623.
Notikumiem bagāts Latvijas teritorijā bijis 1623. gads.
Livonijas lielhercogs bija Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs Sigismunds III Vāsa.
Kurzemes un Zemgales hercogisti pārvaldīja hercogs Frīdrihs Ketlers. Pēc tēvoča Frīdriha aicinājuma Jēkabs Ketlers atgriezās Kurzemē. Par viņa hercoga tiesību atjaunošanu iestājās ne tikai audžuvecāki, bet arī Kurzemes muižnieki, kas negribēja, lai hercogistes teritorija pēc hercoga Frīdriha nāves tiktu pievienota Lietuvai.