Dramatiskās dārza sezonas veiksmes un neizdošanās

Kad raža mazpamazām sagulst maisos, kastēs, burkās un ledusskapī, ir īstais laiks paraudzīt, kas padevies, kas pavisam ne un kāpēc. Piedāvāju sava dārza šīs sezonas rezumē, lai var mācīties no manām kļūdām un savā dārzā ievākt tikai rekordražas.

Šī dārza sezona kopumā bijusi ļoti dramatiska. No ārkārtīgi saltā pavasara tā lēnām pārgāja ārkārtīgi slapjā vasaras sākumā un vidusdaļā, bet noslēdzās ar ārkārtīgi karstu un sausu vasaras finālu. Tieši tādās galējībās. Vienā brīdī raku notekbedres stāvošajiem ūdeņiem, otrā laistīju pat avenes, kuras karstumā bija nolaidušas galvas. Kaut kur pa vidu nepilnas nedēļas laikā mālainā augsne paguva tik strauji izžūt, ka vairāk noblietētās vietās veidojās plaisas, kurās mierīgi varēja iebāzt plaukstu. Līdz ar to, protams, ir ražas zudumi, bet šis tas ir arī negaidīti labi padevies.

Lauka tomātu superraža

Labās ziņas pirmās. Pirms ķerties pie pašas lielākās šis sezonas veiksmes, vērts pieminēt vienu kultūru, kura pēdējos gados padevās ļoti slikti, bet šogad pārsteidza ar augstu ražību, – cūku pupas. Tās bija garas, veselīgas, bez laputīm un citiem kaitēkļiem. No pavisam nelielas dobes pietika gan ēšanai, gan iesaldēšanai ziemai. Tā kā augsne nekā īpaši netika sagatavota, jāsecina, ka šīm pupām ļoti patika mitrums. Tas, iespējams, kavēja arī kaitēkļu uzbrukumus.

Tāpat nevar sūdzēties nedz par kabaču, nedz ķirbju ražu. Iepatikās cukīni šķirne ‘Striato D’Italia’ – milzīgi krūmi, nepārauguši augļi – gari, tievi, zaļi svītraini, bet, ļaujot vaļu, izauga tiešām iespaidīga izmēra.

Vēl 2022. varētu saukt par plūmju gadu. Raža ir pilnīgi visos kokos, arī tajos, kuros plūmes līdz šim netika manītas. Stādaudzētavas “Liepas” vadītāja Zaiga Apse min, ka tas varētu būt tāpēc, ka ziemā nav izsaluši ziedpumpuri, bijis pietiekams mitrums un plūmes ir ļoti labi apputeksnējušās.

Nu laiks lielākajai veiksmei – šogad manā dārzā bijis viens no iespaidīgākajiem tomātu ražas gadiem, kopš dēvēju sevi par dārzkopi. Turklāt nevis siltumnīcā, kā varētu padomāt, jo mana siltumnīca ir maza un slikti vēdināma. Bet uz lauka, kur izlēmu stādīt tieši tāpēc, ka man ir slikta siltumnīca.

Sākās veiksmes stāsts pavisam bēdīgi, jo pašaudzētie dēsti pēkšņi kļuva arvien bēdīgāki, īpaši mazo tomātiņu šķirne ‘Tiny Tim’. Vēl aizvien ir aizdomas, ka vainojams ir ne pārāk kvalitatīvs substrāts, jo ar ko līdzīgu bija saskārušies vairāki dārzkopji.

Tāpēc, kaut ārā vēl bija tomātu nestādāmais laiks, neļāvu tiem nīkuļot acu priekšā, bet izliku tos no mājas. Mazos tomātiņus sastādīju podos siltumnīcā, bet arī tur turpināja vārguļot, tāpēc pārstādīju augstajā dobē, iespraudu lokus un pārklāju ar plēvi.

Speciāli lielajām šķirnēm (šogad izvēlējos tikai trīs – ļoti agro ‘Betalux’, lielo augļu īpašnieci ‘Samuraj’ un konservēšanas plūmjtomātus ‘Roma’) veidoju trīsstūrveida konstrukciju no koka mietiem un līstēm, lai tomātus varētu vajadzības gadījumā pārsegt ar plēvi. Primitīvu un neglītu, bet, kā izrādījās, ļoti, ļoti noderīgu, jo līdz jūlija beigām mūsu pusē bija vieni vienīgi tomātiem nelabvēlīgi laika apstākļi. Lauks tika sastrādāts tikai pavasarī. Pārklāts ar melno plēvi, un tomātu stādīšanas vietas ielabotas ar nelielu daudzumu komposta, trihodermīna, pelniem un zivju miltiem. Ierīkota jau minētā konstrukcija. Sākumā, kad bija auksts un slapjš, šķita, ka tā būs viena vienīga bēdu ieleja: dēsti neauga, pāris ceros parādījās pat tāda kā puve. Lai tomātus sargātu no lieka mitruma (gan lietus, gan zem plēves esošā kondensāta), plēvi sedzu te vaļā, te ciet, te atstāju galus vaļā, lai labāk vējojas. Dažkārt dienā to darīju pat vairākas reizes. Laistīju tomātus pati, nedodot to prieku mātei dabai, mēsloju ar zāles raudzējumu (ne vircu, bet raudzējumu, kas atgādināja skābētus kāpostus). Lapas noplūcu pavisam minimāli, tik, lai būtu ērti apliet un tās nemirktu uz zemes. Augus nācās atsiet pie konstrukcijas, jo tie pārauga prognozētos izmērus.

Un tad manas pūles sāka vainagoties ar panākumiem – tomātiem burtiski uznāca augšanas un augļu aizmetināšanas trakums. No viena ‘Romas’ cera nolasīju spaini tomātu. Žēl vien, ka siltā sezona bija tik īsa, lai visi augļi kārtīgi spētu ienākties. Bet tomātu laksti līdz pat izraušanai bija veseli, bez slimību pazīmēm un arvien centās dzīt jaunas atvases. Kas varētu būt izdošanās iemesls? Atbilde, manuprāt, slēpjas saknēs. Otro reizi pieredzu tik spēcīgas sakņu sistēmas tomātiem. Tā arī neizdevās nevienu pilnībā no zemes dabūt ārā, lai atrādītu. Bet lieti noderēja arī jaunizveidotā konstrukcija, kas ļāva tomātus sargāt no mitruma, bet karstajā laikā atsegti tie varēja vējoties pēc sirds patikas. Rezultāts mērāms tik lielā tomātu daudzumā, ka tie veido pusi šīs ziemas sakonservēto krājumu. Un vēl jau gatavojas kastēs.

Sīkbietes un sīkkāposti

Sliktās ziņas sākšu ar šīs dramatiskās sezonas tiešajiem upuriem – kartupeļiem un zirņiem. Tā kā abas kultūras bija iestādījusi/iesējusi gabalā, par kura mitruma režīmu man nebija ne jausmas, tās sākumā slīka un tad nopuva. Kartupeļus audzēju salmos, tie izdīga un auga pietiekami labi, taču, sākoties lietusgāzēm, saķēra klasisko lakstu puvi, dabūja trūkties no gliemežu miljona, turklāt sazaļoja, jo salmus vajadzēja papildināt, bet slapjuma dēļ to neizdarīju.

Ar zirņiem bija līdzīgi. Tie bija brangi padevušies, bet augšana gļetā māla pikucī tiem tomēr izrādījās nepanesama. Te gan pieminēšu vienu eksperimentu ar zirņiem, kurš izdevās. Daļu zirņu nevis sēju pa tiešo vagās, bet sākotnēji izaudzēju dēstus. Stādītie bija vismaz divas reizes leknāki un ražā bagātāki. Turklāt labāk turējās pretim mitrumam.

Trīs kultūras, šķietami parastākie no Latvijas dārzeņiem – kāposti, bietes un burkāni – manā dārzā nekādi negrib ražot. Burkāni gan šoreiz nav tik žēlīgi, savukārt bietes, kaut sadīga rātni, tā arī palikušas savos mazuļu vai labākajā gadījumā – pusaudžu gados. Neviena ražena sakne, ko būtu vērts paglabāt ziemai. Kāposti, sekojot biešu sliktajam paraugam, arī vāji atgādina leknos augus ar prāvajām galvām. Mazliet kāpostveidīgi ir vien Savojas un rožkāposti. Kas nepatika šiem dārzeņiem – jautāju Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra vecākajam speciālistam dārzkopībā Mārim Narvilam.

“Kāposti ir ļoti prasīga kultūra, kurai vajag daudz barības vielu un ūdens. Ja ūdens trūkst, tad arī barības vielu uzņemšana apstājas. Kad ir gāzienveida nokrišņi, tiek izskalotas barības vielas, un kāpostiem jādod papildus slāpeklis, kālijs, kalcijs. Ja pēc šādiem lietiem netiek veikta irdināšana, saknēm nepiekļūst gaiss, pasliktinās to darbība un sāk trūkt barības vielu. Vēl viens moments ir augsnes apakškārtas sablīvējums, kad ūdens no gruntsūdeņiem netiek klāt saknēm. Kāposti ātri izsmeļ ūdens krājumus aramkārtā, un, ja nav laistīšanas, rezultāts ir ļoti slikts. Būtu vēlams pārliecināties, cik dziļi augsne ir irdena,” manas kāpostaudzēšanas likstas skaidro M.Narvils.

Kāpostu prasības pret augsnes irdenumu tikpat labi attiecināmas arī uz bietēm un burkāniem. Bietēm saknes paresninājums veidojas pašā augsnes virskārtā, bet īstā sakne ieiet augsnē pietiekamā dziļumā. “Vēl biete ir jutīga pret augsnes skābumu. Proti, tā nedrīkst būt skāba. Tādā gadījumā var bloķēties vairāku elementu uzņemšana. Bietes ir prasīgas pret kalciju un mikroelementiem,” skaidro speciālists. Tāpat burkāniem labai ražai ir nepieciešama dziļi irdena augsne. Ja tāda nav, jāveic dziļirdināšana. “Pirmā pazīme, ka kaut kas nav kārtībā ar burkāniem, – burkāna saknes pieres daļa spiežas no augsnes ārā un rāda, ka sakne nevar augt dziļumā,” teic M.Narvils. Līdz ar to, kā atzīst dārzkopības speciālists, kaut kultūras šķiet vienkāršas, ja palaiž garām svarīgas lietas, tad labas ražas nebūs. To diemžēl biju izdarījusi, un šoziem, tāpat kā pērn, būs jāsamierinās ar sīkbietēm un sīkkāpostiem vai jālienē lielāki no radiniekiem.

Teksts: Kristīne Sēnele

Foto: pixabay.com