Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dabai draudzīgā šūšana

Zanda Baha pēc dzīves aicinājuma ir šuvēja un pasniedzēja. Viņa labprāt dalās ar dažādiem šūšanas knifiņiem, pulcina meitenes uz apakšveļas šūšanas meistarklasēm un organizē nodarbības tiešsaistē. 

– Kādi ir tavi pirmie soļi šūšanas pasaulē?
Šūšana mani interesēja jau bērnībā, kad skatījos, kā māsīcas šuva sev drēbes un somas. Es savukārt ļoti daudz adīju, jo mums mājās nebija šujmašīnas. Tomēr man šūt ļoti gribējās, tādēļ mamma periodiski aizņēmās šujmašīnu no savas kolēģes. Tad nu no mammas bikšusvārku starām tapa divi svārki – vieni māsai, otri man. Tos valkājām ilgi, un pašām ļoti patika. 
Ap četrpadsmit gadiem es jau šuvu diezgan aktīvi, bet vēl joprojām ar aizņemto šujmašīnu. Man nebija domas mācīties ar šuvēju, jo tajā laikā visi gribēja studēt ekonomiku vai ko tamlīdzīgu. Tētis ņēmās ar datoriem, arī mani pašu tas interesēja, un diezgan labi padevās matemātika, tādēļ nolēmu studēt datorzinātni Jelgavā. Kamēr strādāju Rīgā datorfirmā par programmatūras testētāju, nolēmu iziet šūšanas kursus. Tie bija nopietni kursi trīs ar pusi gadu garumā, gandrīz kā bakalaurs. Tolaik mācījos pati sev, nekādu tālejošu ideju vēl nebija. Atceros, ka ar kolēģi, kura arī šuva, pusdienlaikā ātri paēdām un tad staigājam pa audumu veikaliem. Tajā laikā sapņoju, ka varētu strādāt audumu veikalā, likās, ka tas varētu būt mans sapņu darbs.

– Kas tolaik tevi, jaunu meiteni, motivēja šūt? 
Es domāju, ka šuvu nevis tādēļ, ka nevarētu kaut ko dabūt veikalā, bet tādēļ, ka man patika radoši izpausties. Šujot man pazuda laiks. Vasarās es varēju visu dienu nosēdēt pie šujmašīnas un pat neko neēst. 
Pirms sāku iet kursos, nopirku savu pirmo šujmašīnu un turpināju šūt visu pēc kārtas, pārsvarā sev un māsai apģērbu, dažādas kleitas. Mācījos no “Burdas” žurnāliem, lasot un tulkojot instrukcijas no krievu valodas. Taču, kad izlēmu iet kursos, es sāku ar nulles līmeni, un tas bija pareizi, jo iemācījos visus sīkumus un knifus. To tagad lieku arī savām meitenēm, jo šūšanas pamati ir ļoti svarīgi.

Visu rakstu lasiet 30.jūlija “Zemgales Ziņās”

Foto: Eva Pričiņa un no personīgā arhīva

 

Pievieno komentāru

Dzīvesstils