Dalīties ceļošanas priekā

Līga Driķe iepazinusi ap 30 valstu, un Eiropa viņai patīk vislabāk

Ar Līgu Driķi tiekamies un sarunājamies viņas vecvecāku un vecāku mājās “Attekas” Zaļenieku pagastā. 
“Te kopš 1940. gada dzīvoja mani vecvecāki, kuri pirms tam mitinājās Tērvetē. Vectēvs bija fotogrāfs. Pirms tam vecvecāki kādu laiku dzīvoja Sprīdīšos, rakstnieces Annas Brigaderes mājā. Tur piedzima mans tēvs. Vectēvs, latviešu kalpu puisis no Ukru pagasta, atnāca strādāt pie Brigaderes brālēna par puisi veikalā. Vēlāk pārnākuši dzīvot uz Zaļeniekiem, nopirkuši šo māju no pagasta,” stāstu sāk Līgas kundze, kas tagad ir pensijā. Mūsu saruna būs par vienu no viņas hobijiem – ceļošanu.

Jau no bērnības


Līga Driķe dzimusi Jelgavā, bet mūžs cieši saistīts ar Zaļeniekiem. Beigusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti, apprecējusies, audzinājusi trīs bērnus. Tad vīram, pēc profesijas melioratoram, piešķirts dzīvoklis Ikšķilē, un Līga Driķe strādāja Ikšķiles skolā par latviešu valodas skolotāju. Vēl tagad viņa tā dzīvo – ar vienu kāju Ikšķilē, ar otru – Zaļeniekos. 2005. gadā kāda Līgas bijusī skolniece piedāvāja darbu Briselē – mācīt latviešu valodu Eiropas ierēdņiem. Viņa nokārtoja Eiropas Savienības (ES) ierēdņu eksāmenu, kļuva par latviešu valodas korektori un saņēma darba piedāvājumu Luksemburgā, ES tiesā, latviešu valodas tulkošanas nodaļā, kur nostrādājusi 13 gadu. 
Ceļot Līgai gribējās jau padomju gados, un pirmo stimulu deva kādreizējā Zaļenieku skolas direktore un ģeogrāfijas skolotāja Valentīna Vjatere, kura bija aizrautīga ceļotāja. “Viņa bija apceļojusi Vidusāziju un Sibīriju un stāstīja par to ģeogrāfijas stundās, jo mums kā jau lauku bērniem nepietika ar sauso teoriju, vajadzēja kaut ko uzskatāmāku, taustāmāku parādīt – akmeņus, augus, saksaula gabaliņu no tuksneša. Drusku viltīgi mēs arī bijām – lai stundā neizsauktu, lūdzām, lai skolotāja pastāsta par kādu ceļojumu. Stunda paskrēja nemanot, un tā mēs palikām neizsaukti,” atminas Līga Driķe. Ceļošana viņai pielipusi jau no bērnības – vecvecākiem un vecākiem –, un savulaik ar smago mašīnu, kuras borti pārvilkti ar brezentu, ekskursijās izbraukāta visa Latvija, arī Staburaga klints savām acīm redzēta. 


Visu rakstu lasiet 30.septembra “Zemgales Ziņās”

Foto: no Līgas Driķes arhīva un Andra Ozola

Pievieno komentāru

Dzīvesstils