Dūcmaizīte dūc 2

Pirms 15 gadiem Indra un Miķelis Ducmaņi pārcēlās uz Vircavu. Ar laiku lauku vide un saimniekošana iepatikās tiktāl, ka nu viņiem ir pašiem sava maizes ražotne un vesels pulks apmierinātu klientu.

– Pastāstiet, kā jūs kļuvāt par maizes ražotājiem?
Indra: Tas, kā nonācām līdz maizei, ir garš stāsts. Abi esam rīdzinieki, ilgus gadus strādājām IT sfērā. Tad vienā brīdī sapratām, ka Rīga mums ir apnikusi un gribam kaut ko savu. Sākām meklēt vietu, kur gribētu dzīvot. Doma bija 50 kilometru attālumā ap Rīgu, lai var ērti izbraukāt uz darbu. Un tā mēs nonācām Vircavā. 
Kādu dienu mana jauniegūtā draudzene vircavniece atbrauca ciemos, nolika uz galda ieraugu un teica, ka man jācep maize. Jāpiebilst, ka virtuve galīgi nav mana sfēra, taču ieraugs ir atvests, to nevar laist postā, tādēļ pamēģināju uzcept, un sanāca ļoti garšīgi. Tā sākām mēģināt vēl un vēl, dāvināt draugiem, līdz cilvēki sāka jautāt – kā varam maizi nopirkt? Ar to arī viss sākās, cepu aizvien vairāk un sapratu, ka tas aizrauj, vienmēr gribas kaut ko jaunu izmēģināt. Pamazām darbs, kas bija Rīgā, kļuva arvien mazāk interesants, un pirms kādiem pieciem gadiem bija jāizdara izvēle. Protams, lēmums nebija viegls, jo tur ir alga, atvaļinājums, sociālās garantijas, esi nodrošināts. Te savukārt ne bizness, ne joma nav zināma, taču viss ļoti patīk. 

– Cik maizes šķirņu esat radījuši, un kuras ir tās populārākās?
Miķelis: Tagad jau vairs neesam skaitījuši, bet, kad startējām uz novada grantu, mums bija sešpadsmit. Viena no populārākajām ir trakā sēklu maize, kā to iesaukuši klienti, jo tajā ir ļoti daudz sēklu. Sākumā mums bija divas sēklu maizes, viena ar vairāk, otra mazāk sēklām, un, lai atšķirtu, kāda kliente to iesauca par trako. Tā tagad dēvē jau daudzi klienti.
Mēs laikam vienīgie Latvijā cepam čia maizi, ko patiešām tā var saukt. Ir maizes ar čia sēklām, kur tās ir divu vai trīs procentu apjomā, bet tikai mums ir piecpadsmit procentu. Šī ir visgrūtākā maize, jo čia sēklas ir ļoti mitrumu uzsūcošas un bieži mēdz “jokot”. Lai iemācītos to uzcept, pagāja vairāki gadi. 

Visu interviju lasiet 8.jūlija "Zemgales Ziņās"

Foto: Iveta Pavziniuka un no personīgā arhīva

Pievieno komentāru

Komentāri 2

Ruta

Ļoti žēl, ka novadā saražoto Jelgavā nevar nopirkt! Tirdziņi notiek reti!

pirms 26 dienām, 2021.07.10 20:49

cilvēks

forši. Ir stāsts, kas iet līdzi dzīvei un darbam. Tas nostrādā. Viena no daudzām labajām lietām, kas maximā nekad nebūs. Ir jānokrata slinkums un jāpaceļ dibens, lai dabūtu to, kas ir vērtīgs. Tātad domāts ne katram.

pirms 24 dienām, 2021.07.12 18:09

Ekonomika