Eksperti: lai nodrošinātu Latvijas enerģētisko neatkarību, ir vairāk jāattīsta vietējie energoresursi

Lai nodrošinātu Latvijas enerģētisko neatkarību, ir jāliek lielāks akcents uz vietējo energoresursu attīstību un to efektīvu izmantošanu, un valstij tam ir jāsniedz pēc iespējas lielāks atbalsts, šādu galveno atziņu pauda eksperti, kuri piedalījās 14. Saeimas deputātu kandidātu diskusijā “Energoneatkarība – bet par kādu cenu!”, pievēršoties potenciālajiem risinājumiem četros energosektoros – gāze, elektrība, degviela un siltums. Jo ilgāk mēs kavēsimies pārejā uz atjaunojamiem energoresursiem, jo lielāki zaudētāji būsim.

Andis Kārkliņš, Latvijas Biogāzes asociācijas valdes priekšsēdētājs atklāja, ka Eiropas komisija ir izvirzījusi mērķi, lai jau 2030.gadā no atkritumiem tiktu saražoti 35 miljardi kubikmetru biometāna (gāzes) gadā, kas varētu veidot 10-20% no visa ES dabasgāzes patēriņa. Tādēļ ļoti būtisks ir jautājums, vai arī Latvija kaut ko šajā virzienā plāno darīt. Ieguldot investīcijas, arī Latvija varētu saražot ievērojamu apjomu biometāna, kas būtiski palielinātu mūsu valsts energoneatkarību. Turklāt tas aptver un risina divus būtiskus – gan vides, gan enerģētikas – jautājumus vienlaikus.

“Šobrīd investējot 60-70 miljonus eiro, jau pēc gada mēs šeit pat Latvijā varam saražot 0,8 terovatstundas metāna. Tā ir viena trešā daļa, kas ar likumu “Latvenergo” noteikts turēt rezervēs. Tas nozīmē, ka pavisam īsā laikā varam nodrošināt daļu no valstij nepieciešamā patēriņa,” pauda A.Kārkliņš.

Latvijas biodegvielu un bioenerģijas asociācijas valdes loceklis Indulis Stikāns atgādināja, ka Latvijā ir vietējie biodegvielas ražotāji, kas pamatā izmanto vietējās lauksaimniecības izejvielas un šobrīd spēj saražot biodegvielu aptuveni 10% apmērā no visa Latvijas transporta enerģijas patēriņa, nodrošinot vietējās darbavietas, turklāt saražojot lopbarību, kuru tādējādi nevajag importēt. Turklāt Latvijā ražota biodegviela ļauj ievērojami samazināt SEG emisijas. Tādēļ Latvijas valdības jūnija lēmums atcelt bio piejaukumu fosilai degvielai ir klajā pretrunā arī ar ES politiku, un ieguvēji ir tikai fosilās degvielas kompānijas. Šāds lēmums būtu pēc iespējas ātrāk atceļams.

Arī Kristīne Lazdoviča, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Lietišķās ķīmijas institūta vadošā pētniece atgādināja, ka daudzas Eiropas Savienības (ES) valstis ir nonākušas pie secinājuma, ka tieši pirmās paaudzes biodegvielas ir visefektīvākais oglekļa dioksīda emisijas samazināšanas un energoresursu neatkarības veids transporta sektorā laika posmam vismaz līdz 2030.gadam. Jaunās tehnoloģijas, tādas kā ūdeņraža vai otrās paaudzes biodegvielas un elektroauto, ir tālākas nākotnes jautājums. Šīs tehnoloģijas ir ļoti dārgas, tām nepieciešams veltīt pētnieku papildu uzmanību, lai tās varētu padarīt plaši pieejamas patērētājam pēc 5-7 gadiem.

Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācijas valdes priekšsēdētājs Jānis Irbe, komentējot elektroenerģijas ražošanas iespējas, sacīja, ka atjaunojamās enerģijas jomā esam bērna autiņos un reālu taustāmu labumu, pat šobrīd aktīvi valstiski rīkojoties, varētu panākt 10 gadu laikā. Viņš aicināja politiķus izvērtēt un komentēt iespējas celt divas jaunas modernas hidroelektrostacijas uz Daugavas.

Savukārt siltumenerģijas ražošanas uzņēmuma “Gren Latvija” pārstāvis Kaspars Beķeris vērsa uzmanību uz to, ka privātie uzņēmumi sagaida skaidrus signālus no politiķiem, cik lielā mērā un kurās pašvaldībās siltuma ražošanu varētu nodot privāto uzņēmumu rokās. Privātie investori ir ieinteresēti piedalīties siltumražošanas sektora darbā un investēt, tomēr sagaida skaidru politikas ietvaru.

RTU profesore Dagnija Blumberga pauda atziņu, ka energoneatkarība daļēji ir paslēpta arī enerģijas patēriņa samazināšanā, it īpaši enerģētiskās krīzes apstākļos kopā mēs varam sasniegt 20% enerģijas patēriņa samazinājumu. Nav racionāli solīt subsīdijas visiem, kuri saskaras ar izmaksu pārtēriņu, enerģiju netaupot.

Arī Latvijas siltumuzņēmumu asociācijas prezidente Ina Bērziņa-Veita aicināja pievērst uzmanību faktam, ka, samazinot siltumapkures temperatūru vien par vienu grādu, mēs varam iegūt 5% izmaksu samazinājumu. Šobrīd siltumuzņēmumiem, kuri lielākajā skaitā ir tieši pašvaldību uzņēmumi, ir problēmas iepirkt biomasas kurināmo rudens, ziemas sezonai ārkārtīgi augsto cenu dēļ. Iespējams, tas novedīs pie īpaši augstām siltuma cenām, kuras daudzi iedzīvotāji nespēs samaksāt. Tādējādi var prognozēt lielu siltuma parādnieku skaitu, un valdībai ir jādomā par šīs problēmas risinājumu.

Uz enerģijas augsto izmaksu radīto sociālo problēmu norādīja arī Baiba Miltoviča, kura ar enerģijas patēriņa jautājumiem nodarbojas ES ekonomisko un sociālo lietu komitejā, pārstāvot Latvijas Patērētāju interešu aizsardzības asociāciju.

Lai meklētu atbildes uz jautājumiem par Latvijas enerģētisko neatkarību un tās cenu, kā arī uzklausītu politiķu piedāvātos risinājumus, 24. augustā notika 14. Saeimas deputātu kandidātu diskusija “Energoneatkarība – bet par kādu cenu!”.

Diskusija notika četros tematiskajos blokos – gāze, elektrība, degviela, siltums, un tās centrā bija jautājumi par energoresursu cenu gan iedzīvotajiem, gan uzņēmumiem. Diskusijas dalībnieki apsprieda enerģijas ražošanā nepieciešamās izmaiņas, kas izriet no ģeopolitiskās krīzes, no pieaugošajiem ES klimata un atjaunojamo energoresursu mērķiem, no nepieciešamības Latvijā nodrošināt jaunas darba vietas un maksimāli izmantot vietējos energoresursus – koksni, hidrostacijas, biogāzi, biodegvielu, saules, vēja un zemes dzīļu enerģiju, varbūt pat pretrunīgi vērtēto kūdru.

Roberts Kārkliņš

Foto: pixabay.com