Elejas pagastā savairojies cilvēka veselībai bīstamais kaitēklis

Valsts augu aizsardzības dienests (VAAD) informē, ka viensētā Jelgavas novada Elejas pagastā konstatēts zeltvēdera mūķenes (Euproctis chrysorrhoea) savairošanās gadījums.

2021. gadā Zemgalē pirmo reizi novērota zeltvēdera mūķenes savairošanās, taču 2022. un 2024. gadā konstatēta mūķenes izplatība jaunās vietās Zemgalē.

Kaitēklis ne tikai apgrauž daudzu lapu koku lapas, bet apdraud arī cilvēku veselību.

Kāpuru ķermeņus klāj apmatojums, kuru tie izmanto savai aizsardzībai. Šie matiņi ir ļoti sīki, asi un satur toksīnu, kas cilvēkam izraisa ādas un arī acu iekaisumu, bet cilvēkiem ar noslieci uz astmu var izraisīt nopietnus elpošanas traucējumus. Šie matiņi var saglabāties vidē pat vairākus gadus. Tie ir ļoti viegli, un vējš tos var atkārtoti pacelt gaisā. Matiņu radītie izsitumi var parādīties uzreiz pēc saskares ar kāpuru matiņiem vai arī pēc vairākām stundām. Izsitumi var saglabāties no dažām stundām līdz vairākām nedēļām. Matiņus satur arī kāpuru veidotie satīklojumi, kokoni, ko tie auž pirms iekūņošanās, un nomestie apvalki, kas veidojas kāpuriem nomainot ādu. Tauriņu matiņi nav alerģiski. Parasti medicīniskā palīdzība ietver niezes atvieglošanu. Lielāko risku toksiskie matiņi rada no maija sākuma līdz jūlija beigām.

Papildus ar cilvēku veselību saistītajām problēmām zeltvēdera mūķenes vairākus gadus ilgstoša savairošanās var izraisīt arī koku nokalšanu.

Zeltvēdera mūķene parasti atrodama saulainās vietās, piemēram, izretinātās mežaudzēs, meža malās, alejās, augļu dārzos un tamlīdzīgās vietās. Mūķenes kāpuri ir polifāgi un tāpēc var būt atrodami uz daudzu sugu lapu kokiem.

Zeltvēdera mūķene olas dēj jūlijā – klasteros lapu apakšpusē un nosegtas ar matiņiem no mātīšu ķermeņa apmatojuma. Augustā no šī olām izšķiļas jaunie kāpuri, kas barojas grupās ar koka lapām, un rudenī veido satīklojumus, kuros tiek iepīti gan zari, gan lapas. Satīklojumos var koncentrēties pat vairāki simti kāpuru un šādās izveidotās “ligzdās” tie pārziemo. Satīklojumi parasti ir apmēram dūres lielumā. Kāpuri var atstāt kuplus ozolus pilnīgi bez lapām. Tomēr, lai gan šādi pilnībā atlapoti koki izskatās nolemti bojāejai, tie ir spējīgi atjaunoties nākamajā gadā. Kopumā jāsaka, ka šādi koki iet bojā tikai ļoti retos gadījumos – visbiežāk, ja tie vienlaikus ir tikuši pakļauti vēl vairākiem citiem negatīvajiem faktoriem, ne tikai zeltvēdera mūķenes iedarbībai. Jūnijā kāpuri iekūņojas vai nu grupās, vai arī atsevišķi. Pirms iekūņošanās kāpuri izklīst, meklējot vietu, kur iekūņoties. Šajā attīstības posmā kāpuri var masveidā ieklīst cilvēku mājokļos. Jūnija beigās un jūlija sākumā izlido balti tauriņi ar brūnu ķermeņa aizmugures daļu.

Kāpuri var viegli izplatīties ar auto transportu, kas novietots zem inficētiem kokiem. Masveida savairošanās parasti beidzas, kad patogēnās sēnītes izplatās kaitēkļa populācijā. Strādājot zeltvēdera mūķenes savairošanās vietās, ieteicams uzvilkt aizsargbrilles, respiratoru, cimdus un ciešu, sausu apģērbu. Ja ir plānots veikt āra darbus sausā laikā, ieteicama pagalma laistīšana, lai toksiskie matiņi netiktu atkārtoti pacelti gaisā, bet “pieliptu” pie zemes. Lai atbrīvotos no kāpuriem, kas “apsēduši” dzīvojamās ēkas, vislabāk izmantot putekļu sūcēju ar ūdens filtru, ūdenim pievienojot nedaudz ziepju. Ja savairošanās tikko sākusies, ļoti efektīva ir satīkloto “ligzdu” nogriešana ziemā un agrā pavasarī, kad kāpuri vēl nav pametuši savas ligzdas.

Rodoties aizdomām par zeltvēdera mūķenes izplatību, svarīgi nepakļaut alerģiskam riskam mazus bērnus un cilvēkus ar noslieci uz astmu. Vienīgā efektīvā rīcība, konstatējot zeltvēdera mūķeni, ir nogriezt koku zarus ar kāpuriem un sadedzināt. Pirms dārza darbu veikšanas un zāles pļaušanas zemi vēlams laistīt ar ūdeni, lai izvairītos no iespējamās saskares ar zeltvēdera mūķenes matiņiem.