Šogad novembrī gadsimta jubileju atzīmēs vecākais radio Baltijā un 16. vecākais Eiropā – Latvijas Radio. Tas ir svarīgs notikums, ņemot vērā, ka daudzu paaudžu cilvēki savu ikdienu bez radio klausīšanās pat nespēj iedomāties. Lai nodrošinātu tiešo ēteru, radio mājā Doma laukumā vairāk nekā četrdesmit gadu strādā jelgavniece Iveta Zvejniece. Sākusi kā sekretāre, taču nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadu viņa ir ētera operatore. Iveta smejas, ka, izņemot darbu, pati radio klausās, vien braucot mašīnā.

– Jūsu dzimta cēlusies no Jelgavas. Kaut arī četrdesmit gadu strādājat Latvijas Radio, saikne ar dzimto pilsētu ir saglabājusies.

Tā tas ir, kaut gan mani vecāki pilsētā ir ienācēji. Tēvs ir no Bukaišiem, mamma – no Valgundes. Viņi uzcēla Jelgavā māju, un tā tas ir palicis. Mums ar dēlu, kā daudziem jelgavniekiem, darbs atrodas Rīgā, viss pārējais – Jelgavā. Līdz vilcienam jāiet 25 minūtes, parasti uz staciju un atpakaļ eju kājām. Ierodoties mājās pēc diennakts darba, dažkārt atceros leģendārās aktrises Vijas Artmanes teikto, ka viņa, aizbraucot uz saviem Murjāņiem, iekrītot rožu dobē un nevienu negribot redzēt. Man ir tāpat. Iekrītu dārzā, ielieku rokas zemē un sasmeļos enerģiju. Strādājot tās ilgās stundas, tu sevi esi izsmēlis, jo informācijas gūzma ir nenormāla un ziņās dzirdētais tev apziņā nosēdīsies. Jā, vari laist gar ausīm, taču kaut kas tāpat nosēžas apziņā. Tāpēc, lai saglabātu līdzsvaru, dārza darbi man ir ļoti nepieciešami.

Tas, par ko man sāp sirds, – ka Jelgava nav sakārtota! Kārtība ir tikai centrā, bet izej piecus soļus ārpus centra un nolauzīsi kaklu! Tam, ka nav kārtības, lielisks piemērs ir pagājušā gada plūdi. Uzskatu, ka pie tā 75% vainīga ir pašvaldība, jo nav sakārtotas komunikācijas. Pie 2. ģimnāzijas pamatīgāka lietus laikā jau pirms trīsdesmit gadiem viss pludoja. Agrāk es bridu uz vilcienu gumijas zābakos, bet pagājušajā gadā plūdu laikā ūdens smēlās līdz padusēm. Reāli vajadzēja braukt ar laivu.

– Tagad par ko patīkamāku. Nostrādāt četrdesmit gadu vienā darbavietā nav joka lieta. Kā tas sanāca, ka Jelgavas meitene nokļuva Latvijas Radio?

Tā bija liela nejaušība. Es studēju Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē un paralēli strādāju bibliotēkā. Vienai pazīstamai meitenei piedāvāja sekretāres darbu Latvijas Radio. Viņa savukārt piedāvāja man. Sapratu, ka es to gribu. Sāku strādāt par sekretāri Raidījumu ierakstu daļā.

Vēl tagad atceros, ka pēc vidusskolas beigšanas staigāju pa Doma laukumu un redzu, ka no radio mājas iznāk Rita Trence – radio estrādes orķestra soliste! Tik spilgti to atceros, jo viņa ar saviem garajiem, blondajiem matiem bija efektīga dāma! Toreiz šķita neticami, ka es redzu pašu Ritu Trenci. Pagāja vien divi gadi, un, sākot strādāt radio, sākumā piedzīvoju īstu “šoka terapiju”. Tev darbā ir simfoniskā orķestra mūziķi un Vasilijs Sinaiskis, vieglās mūzikas orķestris, Raimonds Pauls, Viktors Lapčenoks ar Noru Bumbieri, Uldis Marhilevičs – vesela mākslinieku plejāde! Brīžam gāju pa koridoru, nezinādama, uz kuru pusi skatīties! Protams, ar laiku šīs izjūtas izzūd. Turklāt 80. gadu pirmajā pusē mākslinieku bija daudzkārt mazāk nekā mūsdienās. Mūsdienās zvaigznes ir uz jebkura ielas stūra.

– Jau ilgus gadus esat citā amatā – ētera operatore.

Jā, pie pults. Sanāca tā, ka vienā jaukā dienā Raidījumu ierakstu daļas tehniskais direktors man pusdienlaikā piedāvāja pasēdēt pie pults. Joks, ne joks, taču darbs iepatikās. Pamācījos, un tā lieta aizgāja. Vienā brīdī sapratu, ka vēlos strādāt tieši pie pults, jo šis darbs ir daudz radošāks, interesantāks, turklāt šeit vairāk apgrozās cilvēki. Iepazinos ar diktoriem – Amatnieci, Liepiņu, Jākobsonu, Glāzupu, Ķeizaru, Kramu. Visus pat nenosauksi.

Tolaik mans darbs tika organizēts divos stāvos. Vienā stāvā atradās magnetofoni, bet lejā bija skaņu pults un darbavieta diktoriem. Lentes spēlēja no augšas, bet lejā tas tika noraidīts. Man vajadzēja apgūt abas lietas – gan darbu ar magnetofoniem, gan darbu pie pults. Līdz ar to, ja kādu vajadzēja aizvietot, man nebija problēmu.

Sākoties atmodas laikam, radio piedzīvoja lielas pārmaiņas. Bija jāapgūst darbs ar citu tehniku. Šodien vairs neatceros pat pusi no to aparātu nosaukumiem, ar kuriem tolaik strādājām. Bija datu magnetofoni, mini diski un pa vidu daudz kas cits, līdz sākās datoru ēra. Mūsdienās strādājam tikai ar datoriem.

Par savu darbu varu pateikt tikai vienu – visi to strādāt nevar. Pirmkārt jau tāpēc, ka šajā darbā nepieciešama ļoti liela precizitāte. Turklāt nedrīkst baidīties, ja notiek misēklis. Kādreiz plīsa lentes, un momentā bija jāsaprot, ko darīt. Ir gadījies, ka veselas četrdesmit minūtes, piemēram, vienas raidlugas veselu cēlienu, lente bija jāvelk uz grīdas, jo tā pārplīsusi, bet pēc tam jāsatin atpakaļ, jo jānodod fonotēkā. Tas bija ellīgs darbs! Daudz vieglāk ir strādāt mūsdienās.

– Dators šādas kļūdas nepieļauj.

Šādas ne, taču tāpat var notikt viss kaut kas. Var pārlēkt uz citu raidījumu, piemēram, no himnas uz kādiem signāliem, var apstāties, var nebūt pareizi salikti punkti. Ja cilvēkam, kurš strādā pie pults, ir laba reakcija, klausītājs šos misēkļus nepamana. Tāpēc manā darbā nepieciešama liela precizitāte. Ir jāskaita katra stunda. Varam lepoties, ka mums ir visprecīzākās ziņas, kas sākas precīzi laikā – apaļajās stundās. Tad ir jāsarēķina, cikos palaist reklāmas, un daudz citu nianšu, turklāt tas viss man ir jāuzraksta redaktoram, jo ziņas ir trim kanāliem kopējas. Var būt arī tā, ka redaktors ir vietām sajaucis ierakstus, arī tad vajag zibenīgi noreaģēt. Kamēr pārlec uz pareizo ierakstu, sanāk pauze. Mūsdienās ir pietiekami daudz kolēģu, kas palīdz nodrošināt ēteru, kā, piemēram, studiju inženieri, pults inženieri, kas labāk pārzina tehniku. Es tikai raidu, nodrošinot programmas kvalitatīvu skanējumu ēterā. Taču paralēli gadās pildīt arī producenta vai redaktora darbu, jo jāprot izvērtēt, kas būtu darāms, ja programma ir par garu. Kā tikt uz ziņām, kuru reklāmu izlaist un tamlīdzīgi. Klusums ēterā būt nedrīkst. Ir jāskan vienalga kam, bet ne klusumam.

Vēl viena piebilde. Daudzi šo darbu nevar strādāt arī tāpēc, ka baidās no tiešā ētera. Kad darbinieks montē vai ieraksta, viņš kaut ko var labot, bet tiešajā ēterā neko labot vairs nevar. Agrāk, kad mūsu priekšnieks bija Dzintris Kolāts, kuru es uzskatu par savu vislabāko priekšnieku, viņš lika rakstīt paskaidrojumu par katru sīkumu. Kolātam bija svarīgi pašam saprast, kāpēc tā ir noticis. Tagad gan misēkļiem vairs neviens nepievērš uzmanību. Ja ēterā gadītos piecminūšu pauze, iespējams, kāds sāktu interesēties.

– Jums dežūras ir diennakti garas. Vai tas neatstāj iespaidu uz veselību?

Protams, atstāj! Daudzi mani kolēģi ir aizgājuši prom, jo nav varējuši to izturēt. Ir kolēģi, kuri dzīvo uz miega zālēm, jo darbs nakts stundās izjauc bioritmu. Taču arī aiziet viņi nespēj, jo darbs ir sirdij tuvs, mēs esam viena komanda. Ētera operators ir pēdējais zobratiņš, lai ziņu novadītu līdz klausītājam. Man, par laimi, miega zāles nevajag.

Dažkārt sanāk būt psihologam, piemēram, kad atnāk redaktors ļoti uztraucies: “Šausmas, šausmas, kā mēs tiksim galā!” Uz to viņam mierīgi atbildu: “Neuztraucies, būs labi, gan jau mēs līdz tai apaļajai stundai tiksim!”

– Latvijas Radio strādā arī jūsu dēls Kristaps Ruņģis. Pēctecība?

Nē, nejaušība. Aptuveni 16 gadu vecumā vienu vasaru viņš pajautāja, vai nevaru palīdzēt un iekārtot brīvlaikā darbā. To un nākamo vasaru Kristaps nostrādāja radio IT daļā. Pēc tam bija iespēja pastrādāt arī manā daļā, taču mans darbs dēlam nepatika, tas šķita par vienmuļu. Pēc Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas beigšanas dēls iestājās Latvijas Mūzikas akadēmijas bakalaura studiju programmā “Skaņu režisors”. Izvēli varēju saprast, jo dēls ir ļoti muzikāls. Paralēli mācībām Kristaps strādā IT daļā. Tagad viņš pabeidza 2. kursu un radio ir jaunākais inženieris. Tas nozīmē studiju apkalpojošā personāla darbu. Es jūtu, ka Kristapam šeit ļoti patīk. Pirms vairākiem gadiem viņš sāka piestrādāt labdarības akcijā “Dod pieci”, tagad Dziesmu svētku studijā, piedalās tas uzbūvē.

– Novembrī Latvijas Radio atzīmēs savu gadsimta jubileju.

Es ļoti vēlētos, lai mūsu radio nebūtu apvienots ar televīziju. Lai radio būtu pats par sevi un televīzija – par sevi, kā tas bijis iepriekš. Gan es, gan daudzi citi radio darbinieki bažījas, ka radio zem Latvijas Televīzijas vienkārši pazudīs. Televīzija fiziski atrodas daudz sliktākā stāvoklī, tāpēc es lietoju vārdu “pazudīs”. Patlaban esam mazā brālīša statusā. Agrāk bija Latvijas Radio. Kas mēs esam tagad?

– Latvijas Sabiedriskais medijs…

Kas ir sabiedriskais medijs? Tas ir nekatrās dzimtes jēdziens. Kaut kas nesaprotams. Kaut gan, ja jau esam izdzīvojuši 100 gadus, turēsimies arī uz priekšu. Varbūt uz radio sāks nākt strādāt jauni cilvēki ar citu redzējumu, un, iespējams, tā darbība ieies citā gultnē. Gan jau radio skanēs tāpat kā līdz šim. Tagad ir daudz digitālo versiju, tā tas arī turpināsies. Es tikai ļoti ceru, ka nelikvidēs, piemēram, Radioteātri. Jāsaprot, ka katrai paaudzei tās laiks kaut kad paiet. Tāpat būs arī ar mūsu laiku. Kas zina, varbūt pēc gadiem Latvijas Radio atgriezīsies pie iepriekšējā modeļa, tas ir, atdalīsies no Latvijas Televīzijas. Esmu pārliecināta, ka radio pastāvēs arī pēc mums. Citi kolēģi ir pesimistiskāk noskaņoti, taču es vēlos tā cerēt.

– Vai gatavojaties simtgades ballei?

Es priecātos, ka simtgades balle mūs atkal saliedētu. Agrāk ik pa pieciem gadiem 1. novembrī – dzimšanas dienā – mums bija balle pirmajā studijā. Rīkoja arī plašākas balles, līdz sākās pandēmija. Balles tradīcija tika atjaunota pagājušajā gadā. Kā cilvēki par to priecājās! Tas ir tavs radio – tava darbavieta! Cerams, ka simtgades balle būs vēl radio balle.

– Ko jūs vēlētos novēlēt Latvijas Radio jubilejā?

Latvijas Radio nav sava muzeja! Tieši to es arī novēlētu. Ir pagājuši 100 gadi, un mums vēl ir saglabājušies vecie ierakstu magnetofoni, dažāda veida aparatūra raidīšanai, lielās piecdesmit minūšu lentes un daudz citu lietu. Visticamāk, to visu izmetīs lūžņos, taču to varētu parādīt apmeklētājiem, lai cilvēki redzētu, kā agrāk šeit tika strādāts. Ekskursijas radio mājā notiek, tikai nav, ko parādīt. Tāpēc novēlu, lai Latvijas Radio būtu muzejs!

UZZIŅA

Ivetas Zvejnieces uzskati

Lai darbā pie pults viss būtu kārtībā, esot jāapsēžas uz pašas krēsla maliņas un jāiespringst pie pults. Ja tā darot, viss izdodas. Arī diktoram, lasot ziņas, ir jāsēž uz krēsla maliņas, nevis jāieguļas krēslā un tad jāpļāpā. Lai kādi būtu laiki, cilvēkam jāsaglabā optimisms, pretējā gadījumā izdzīvot nav iespējams. “Ja kāds man darbā stāsta par kaut ko sliktu, atbildu, ka par to domāšu rīt!” Smiekli palīdz. Reiz vecais diktors Ābols tiešajā ēterā esot pateicis: “Polši, valši, polonēzes.” Viņš gribēja teikt “polkas”, taču pārteicās. Citā reizē gadījies tā, ka trīsreiz pēc kārtas atskaņots viens un tas pats operas cēliens.

Pieturzīmes Ivetas Zvejnieces karjerā

• Absolvējusi Jelgavas 1. ģimnāziju.
• Latvijas Radio sāka strādāt 1984. gadā par sekretāri.
• No 80. gadu beigām līdz šai dienai strādā par ētera operatori, kas nozīmē, ka viņai ir jānodrošina tiešais ēters.