Ja lemts notikt nelaimei, jelgavnieki var justies droši

• JĀNIS NORVAIŠS uzskata, ka ikvienam būtu jāstrādā tāds darbs, kur viņš labi jūtas un spēj dot kādu pienesumu pārējiem. “Ja tā nenotiek, tā nav tava īstā vieta,” pauž komandieris.

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Zemgales reģiona pārvaldes Jelgavas daļas vada komandieris Jānis Norvaišs vasaras saulgriežus gaida ar nepacietību. Kaut arī šogad svētkos viņam būs jādežurē, vada komandieris par to nebēdājas, gluži pretēji – ir priecīgs, jo šis atbildīgais darbs ir viņa sirdslieta. Lai uzzinātu, ko Jānim Norvaišam nozīmē Jāņi un kādiem izaicinājumiem jābūt gatavam ne tikai svētku laikā, “Zemgales Ziņas” viņu aicināja uz sarunu.

– Drīz būsim sagaidījuši vasaras saulgriežus. Kā jūs pats šos svētkus uztverat – primāri kā savu vārda dienu vai kā lielus svētkus visiem latviešiem?

Man tie ir vasaras saulgrieži, kad ir pienākusi gada īsākā nakts un garākā diena. Jātur īkšķi, lai šogad nelītu. Jo vecāks kļūstu, jo stiprāk mainās gaidīšanas intensitāte. Tagad no svinēšanas un tradīciju ievērošanas cenšos norobežoties. Manā ieskatā vairāk tie ir svētki Līgām. Laikam jau savas dzīves Jāņus esmu atsvinējies. Kad biju jaunāks, Jāņu nakti gaidīju ar nepacietību, tie man bija svētki, kad saņēmu dāvanas, turklāt visu nakti varēja palikt nomodā, taču, kļūstot vecākam, turklāt strādājot šādu darbu, naktsmiers ir kļuvis ļoti svarīgs. Tā kā esmu Jānis, svētku laikā pazust nevaru – man jābūt starp tuviniekiem vai kolēģiem. Arī vārds uzliek savu pienākumu. Jāņu Latvijā kļūst arvien mazāk, jo puišiem vecāki galvenokārt izvēlas modernus vārdus, kā, piemēram, Alekss, Ralfs un citus. Man ir sajūta, ka vārds Jānis kļūst arvien retāks. Savā ģimenē es esmu vienīgais Jānis. Kad piedzimu, vecaistēvs teica, ka ģimenē nav neviena Jāņa, tāpēc mani vajadzētu nokristīt šajā vārdā. Jāsaka godīgi, jaunībā man savs vārds ļoti nepatika.

– Kāpēc?

Vārdam var veidot visādas atskaņas, ko klasesbiedri arī darīja. Kas tikai nav dzirdēts! Janka, banka; Janka, kur ir tava zemesbanka. Tad vēl sauca par Jaņķeli, kas man ļoti nepatika. Vēl Jānis bānis. Tā mani saukāja māsa. Tāpēc man šis vārds ne visai patika.

Pēc horoskopa esmu Lauva, kas nozīmē, ka man vajadzētu patikt uzmanībai, taču augot man ļoti nepatika uzmanības apliecinājumi, ar kuriem ik gadu bija jāsaskaras 23. jūnija pusnaktī. Piemēram, zaļumballē pusnaktī no krūmiem kāds sauc: “Kur ir tas Jānis?” Zinu, ka meklē mani. Turklāt man ir slikta pieredze, kas notiek Jāņos. Visu 24. jūniju ir liels klusums, jo visi ir noballējušies iepriekšējā dienā, un līst lietus. Tikai ap pēcpusdienu cilvēki sāk mosties, parādās dzīvība.

• “MANI NEUZTRAUC, ka svētku dienā jābūt savā darbavietā, jo ugunsdzēsēja darbs ir mana sirdslieta,” atzīst VUGD Zemgales reģiona pārvaldes Jelgavas daļas vada komandieris Jānis Norvaišs.
  FOTO NO JĀŅA NORVAIŠA PERSONĪGĀ ALBUMA

– Šogad svētku dienās jums būs jāstrādā.

Jā, tā sanācis. Pirms pāris gadiem, kad vēl strādāju Saldū, man arī bija dežūra. Pirms tās nodomāju – nu tikai brauksim un dzēsīsim, jo pieredze māca, ka 23. jūnijā latvieši saņemas un viss, kas pa gadu sakrājies, obligāti ir jāsadedzina Līgo vakarā. Tas ir vakars, kad pelnos var aizsūtīt visu, kas gada laikā ir savācies un ko nevar nodot. Tā tas notika pirms administratīvi teritoriālās reformas. Kad reforma stājās spēkā, arī laukos cilvēkiem vajadzēja slēgt līgumus par atkritumu izvešanu, kā tas līdz šim bija pilsētās. Esmu novērojis, ka tagad atkritumus vairāk šķiro un mānija dedzināt visu, kas gadās pa rokai, ir mazinājusies. Zarus, lapas un vecus dēļus cilvēki dedzina tāpat kā līdz šim. Turpinot par Saldu, – tiešām domāju, ka visu nakti būsim “uz riteņiem”, taču neviens visas dežūras laikā tā arī nepiezvanīja.

– Brīnišķīgi! Taču jūsu praksē netrūkst gadījumu, kad jāsteidzas palīgā un nelaime beidzas ar upuriem. Kā jūs izvēlējāties tik grūtu un atbildīgu profesiju?

Ugunsdzēsēja darbs ir mana sirdslieta jau kopš bērnības, taču ilgu laiku nevarēju saņemties un to sākt darīt. Vienmēr bija šaubas, vai man sanāks. Pēc tam, kad beidzot saņēmos un ieguvu diplomu, nevienu brīdi šo soli neesmu nožēlojis. Neviens mani nedzina. Mamma teica: “Tu esi pieaudzis, tālāk tev sava dzīve jākārto pašam.” Līdz 18 gadu vecumam viņa mani turēja grožos, lai nekļūstu par dzērāju vai narkomānu vai kā citādi neaizeju neceļos. Jaunībā cilvēki neapzinās, ka viena it kā pat neliela kļūda var beigties ar kriminālsodu, kas nozīmē, ka darba iekšlietu un tieslietu orgānos tev nekad nebūs. Pazīstu cilvēku, kurš arī mācījās par ugunsdzēsēju. Viņš bija ticis līdz 4. kursam, vēl vajadzēja iziet vien praksi, taču pirms tās viņš ar citiem jauniešiem piedzērās, piesēdās pie stūres, automašīna avarēja. Cieta viņa draugs, kurš sēdēja blakus. Visi pārējie aizmuka, taču šis cilvēks palika, lai sagaidītu neatliekamās palīdzības mediķus. Kaut arī cilvēks jau bija izmācījies, viņam bija izlaidums, kurā saņēma savu apliecību, ka ir iegūta izglītība, taču darbā viņu neviens šajā profesijā neņems, jo ir krimināllieta.

– Pēc Saldus pārnācāt darbā uz Jelgavu.

Īsts jelgavnieks neesmu, kaut gan Jelgava man ir patikusi vienmēr. Šeit sāku strādāt pirms četriem gadiem, taču pagājušajā gada vasarā pārcēlos uz Jelgavu pavisam. Pirms tam braukāju uz Rīgu un atpakaļ, kur man ir otra darbavieta, kas arī ir saistīta ar ugunsdrošību. Jelgavā lielākoties vienu diennakti ir dežūra, pēc tās trīs diennaktis brīvas. Brīvajās dienās biju Rīgā, tagad tas ir beidzies.

– Jūs esat vada komandieris. Ko tas nozīmē?

Tieši vakar kolēģis smējās – kādus vadus es komandējot, vai tie ir trīsdzīslu vadi? Vada komandieris ir dežūrmaiņas vecākā amatpersona, kuras pienākumos ir kontrolēt maiņas gaitu, vai tiek izpildīti visi dotie uzdevumi. Izbraucot uz notikumu, man kā vecākajai amatpersonai ir tas gods būt glābšanas darbu vadītājam. Es dodu uzdevumus, rīkojumus un kontrolēju, ko darīs ugunsdzēsējs glābējs, autovadītājs, tātad visa atbildība ir man. Ja notikuma vietā ierodas augstākstāvoša amatpersona un pārņem vadību, tad viņš kļūst par glābšanas darbu vadītāju. Mani tādā gadījumā, tāpat kā pārējos, var iesaistīt ugunsgrēka likvidācijā. Man arī patīk strādāt tāpat kā pārējiem. Arī standartsituācijās, kad izdaru savu darbu, eju palīdzēt pārējiem, jo ugunsdzēsēja glābēja darbs man ir sirdslieta.

Mums ir iekšējais normatīvais akts, kas nosaka, kā tiek sadalīts kolektīvs. Citiem vārdiem, kolektīvs ir vads, kas sadalīts divās nodaļās. Ir jānodrošina trīs mašīnas, lai izbrauktu uz notikumu. Divas ir ar ūdeni un aprīkojumu, trešā – specializēts transportlīdzeklis ar autokāpni, kura uzdevums ir 42 metru augstumā izbīdīt kāpnes, lai vajadzības gadījumā piekļūtu divpadsmitstāvu ēkas jumtam. Maiņā parasti dežurē deviņi līdz 12 cilvēki. Tas atkarīgs no tā, kā tiešais priekšnieks – daļas komandieris – saliek grafiku.

– Lūdzu, pastāstiet, kāds bija ceļš līdz sapņa – kļūt par ugunsdzēsēju – īstenošanai!

Kad pabeidzu vidusskolu, man nebija aroda. Kā saka – visi ceļi vaļā. Pirmais, ko izdarīju, aizbraucu uz Angliju pelnīt lielo naudu, kas man arī izdevās līdz brīdim, kad sākās breksits. Pēkšņi naudai nokritās vērtība, un es sapratu, ka, tikpat smagi strādājot, Latvijā es varētu nopelnīt tieši to pašu. Vienīgā nelaime – atgriežoties dzimtenē un strādājot pie kāda cita, mani būs grūti noturēt, jo esmu pieredzējis, kā tas ir, kad tu kā darbinieks tiec novērtēts, ka par tevi uztraucas un tiek paaugstināta alga. Latvijas pieredze man ir tāda, ka pret darbinieku ir ļoti augstas prasības, taču problēmas sākas ar samaksu. Vai nu maksā, apejot nodokļus, vai arī maksā visu oficiāli, taču tad pēc nodokļiem sanāk tā, ka nesanāk nekā… Tas arī bija iemesls, kāpēc, atgriezies atpakaļ, sāku mācīties. Rezultāts ir tāds, ka tagad esmu tur, kur esmu.

– Ar kādām izjūtām jūs gaidāt svētkus, zinot, ka visur tiks kurināti ugunskuri un arī lietots alkohols.

No vienas puses, gaidu ar nepacietību, jo savā ziņā tā ir brīvdiena. Katru savu dežūru es uzskatu par brīvdienu tāpēc, ka darbs man nav apgrūtinājums, bet gan prieks. Arī tad, ja ir jāstrādā visu nakti sasvīdušam un melnu muti tik daudz, ka 24. jūnijā, kad dežūra būs galā, es no pārguruma nevarēšu pavilkt kājas. Man pašam būs gandarījums un sajūta, ka esmu bijis noderīgs, jo kādam ir palīdzēts. Ar nepacietību gaidu katru dežūru, jo katra ir pārsteigums, jo var būt pilnīgs miers, kā tas bija Saldū, bet tikpat labi var sanākt, ka kādam ir jādodas palīgā. Esmu gatavs uz visu, arī strādāt visu nakti.

Darbā smejamies, ka ugunsdzēsējos strādā tikai dullie un entuziasti, kuriem patīk savs darbs. Kad atnāk jaunie censoņi vai praktikanti, es viņus uzreiz brīdinu, ka šajā darbā ir iespēja iet bojā, jo darbs ir bīstams. Citiem vārdiem, var būt situācija, ka jūs pēc darba nepārnākat mājās. Tad viņi sāk smieties. Uz to atbildu, ka tie čaļi, kuri gāja bojā Zolitūdes traģēdijā, nesmējās. Viņi no rīta izgāja uz dežūru un nākamajā rītā vairs neatgriezās mājās. Vēl jaunajiem saku – šajā darbā kaut mazliet ir jāatrod kas tāds, kas patīk. Kaut vai sarkanās mašīnas, kaut vai darbs kolektīvā, kaut vai tas, ka, atnākot uz darbu, esi prom no sievas un tevi nebaksta. Ja spēsi atrast mazāko lietu, kas patīk, tev šis darbs veiksies.

Par sevi varu teikt tā: kopš no Saldus esmu pārnācis uz Jelgavu, ir iegūta nenovērtējama pieredze. Saldū izsaukumu bija maz, es nezinu, kāds tam iemesls, varbūt labāk bija nostrādājusi prevencija. Jelgavā izsaukumi bija katrā dežūrā. Kolēģi pat vienubrīd teica, ka man esot slikta aura. Ja dežurēs Norvaišs, skaidrs, ka būs jādodas palīgā – automašīnu avārijas, lieli ugunsgrēki, noslīkušie, kas jāizvelk no ūdenstilpēm. Arī tādi, kam nāve sen iestājusies, bet mums jāceļ ārā tas, kas vēl palicis pāri. Diemžēl bija arī sadegušie. Un tā gadu no vietas! Man pat ieteica, lai aizeju uz baznīcu. Pēc tā trakā gada Iekšlietu ministrijas poliklīnikā satiku bijušos kolēģus no Saldus, tie man saka: “Jāni, nu tu mauc! Rācijā var dzirdēt tikai tevi.” 112 kontaktu centrs Zemgalei un Kurzemei ir viens, līdz ar to kurzemnieki zina, kas notiek Zemgalē, un otrādi.

– Ja pareizi saprotu, sliktā aura ir beigusies.

Jā. Kādu laiku sevī meklēju atbildes, kāpēc tā notiek – vai tā tiešām ir slikta aura vai tikai sakritība. Viens kolēģis teica, ka tā ir melnā līnija, kam jābeidzas. Ugunsdzēsēji ir ļoti māņticīgi. (Pasmejas.) Ir pat tādi kolēģi, kuriem iedod jaunu aizsargtērpu, bet viņi to speciāli nevelk. Ja uzvilks jauno, būs liels notikums, būs jāstrādā un viņi to sasmērēs. Ir taču daudz labāk, ja nakti var pavadīt daļā, nevis dzēšot divstāvu koka ēku. Atbildi uz saviem jautājumiem tā arī neatradu. Aizgāju atvaļinājumā, maiņa samainījās, un laikam ar to pārbaudījums arī bija beidzies. Taču, no otras puses, pieredzes gūšanai Jelgava ir tā vieta, uz kurieni ir jānāk. Mums ir daudz speciālās tehnikas vienību, tajā skaitā plūdu pārvaldībai. Kad daļā ierodas ekskursijās vai bērni, vienmēr saku: “Jelgavnieki var justies droši ne tikai ugunsgrēku gadījumos vien.” Visu laiku saņemam jaunu aprīkojumu, jaunu tehniku, viss modernizējas, kas mums ļoti atvieglo darbu notikuma vietā. Ķibeles var atgadīties arī ar jaunu aprīkojumu, taču daudz retāk. Arī runājot par amatpersonām, vienalga, vai tas būtu ugunsdzēsējs vai komandieris, visi apzinās savu atbildību.

Esmu ļoti apmierināts, ka strādāju tieši Jelgavā. Mums daļā ir arī tradīcija nedaudz atzīmēt gan dzimšanas dienas, gan Jāņus. Savu iespēju robežās klājam galdu. Tā kā esmu Jānis, dienu iepriekš samarinēšu gaļu, jo mums ir grils, un brīvā brīdī kādu deleģēsim par grila operatoru. Paši griezīsim salātus. Viens no kolēģiem jau ir pieteicies sagriezt rasolu. Sagādāsim kvasu. Un tad sāksies gaidīšanas laiks. Patiesībā jau mēs zinām, ar ko Līgo vakarā un Jāņu dienā Jelgavā ir jārēķinās.

– Kāds būtu jūsu novēlējums jelgavniekiem svētkos?

Ne gluži novēlējums, bet gribu, lai cilvēki apzinās, ka Līgo vakarā tiks kurināti ugunskuri. Pilsētas teritorijā ugunskuru drīkst kurināt tikai tam paredzētā vietā, kā arī ugunij ir jābūt pieskatītai.

UZZIŅA

VUGD Zemgales reģionālās pārvaldes Jelgavas daļas vada komandieris Jānis Norvaišs ir pārliecināts, ka jelgavnieki var justies droši, jo:

■ Jelgavas daļā ir spēcīgs un profesionāls kolektīvs;

■ daudz jaunas tehnikas vienību un regulāri notiek to papildināšana;

■ ja Jelgavā notiek apjomīgs ugunsgrēks, no citām daļām vai posteņiem uz pilsētu tiek pārdislocēta autocisterna ar personālu, lai varētu reaģēt, ja sāktos ugunsgrēks citā pilsētas vietā.