Jelgavniece, kura mācēja “slepenrakstu”

Latvijā pagājušajā gadsimtā bija pāris paaudžu, kuras piedzīvoja abus postošākos 20. gadsimta karus. Absolūti lielākā šo paaudžu pārstāvju daļa ir devusies mūžībā, līdz ar to pamazām tiek aizmirsta, ieskaitot arī spilgtākās personības, kuru devums kādā no nozarēm, vienalga, vai tā ir māksla, literatūra vai zinātne, būtu pelnījis ievērību un cieņu. Viena no tādām ir jelgavniece Ella Kreišmane, kura lielāko sava mūža daļu nodzīvoja emigrācijā – Viktorijas štata galvaspilsētā Melburnā, Austrālijā. “Zemgales Ziņām” bija iespēja par šīs dzejnieces un rakstnieces dzīves gaitām iztaujāt viņas meitu Baibu Kreišmani.

Pašai savs “slepenraksts”

Bija pienākusi 1912. gada vasaras pēdējā diena, kad jelgavnieku Kreišmaņu ģimenē piedzima meitiņa. Tolaik gan neviens vēl nezināja, ka jau pēc pāris gadiem Latvija tiks ierauta vienā no asiņainākajiem bruņotajiem konfliktiem – Pirmajā pasaules karā.

Kreišmaņu meita jau kopš agras jaunības bijusi patstāvīga, droša, zinātkāra un uzņēmīga. Kaut vai fakts, ka viņa iestājusies Jelgavas arodskolā, kur trīs gadus mācījusies Tirdzniecības nodaļā. Tieši tur arī radušies pirmie impulsi nākamās profesijas izvēlei. “Tas sākās ar to brīdi, kad atvēru nelielu, pelēku grāmatu, uz kuras lieliem, melniem burtiem bija vārds “Stenogrāfija”. Notika tas Jelgavas arodskolas Tirdzniecības nodaļas otrajā klasē un modināja manī ziņkāri tai mākai, ko īsti ieguvu tikai pēc desmit gadiem,” savās atmiņās, kas publicētas trimdas tautiešu laikrakstā “Austrālijas Latvietis” 1956. gada oktobrī ar nosaukumu “Ar dzelteno zīmuli”, vēstījusi Ella Kreišmane. Lai par šo “slepenrakstu”, kā pati to dēvēja, uzzinātu ko vairāk, viņa sākusi studēt Jāņa Rozes nacionālās latviešu stenogrāfijas pirmo daļu – pantogrāfiju. Jau pirms tam viņa bija izdomājusi pati savu “slepenrakstu”, ko izmantoja, rakstot dienasgrāmatu. Mērķis bija viens, proti, lai citi Ellas rakstīto nevarētu izlasīt.