Kā sarunāties ar bērnu par karu?

Lai arī neesam tieši iesaistīti Ukrainas karā, situācija ir ļoti trauksmaina ne tikai bērniem un jauniešiem, bet arī pieaugušajiem. Un bērni to jūt. Tas ir ļoti dabiski, ka vēlamies pasargāt bērnu no ziņām, bet mēs nedrīkstam noliegt notiekošo, it īpaši, ja par šo tēmu runā visapkārt, arī bērnudārzos, skolās. Mūsu izvairīšanās no šāda veida sarunām var padarīt situāciju bērniem vēl trauksmaināku.
Ziņas par karu ir traumējošas. Doma, ka kāds var karot, lai nodarītu kādam apzināti pāri, ir ļoti satraucošs gan bērniem, gan jauniešiem, gan pieaugušajiem. Jo šajā brīdī mums ir jāsāk runāt un mācīt bērniem, jauniešiem par pilnīgi citu pasauli, nekā cenšamies ieaudzināt saviem bērniem – ka bez pasaules, kurā valda pieklājība, laipnība, savstarpējā cieņa, kur problēmas tiek risinātas bez spēka izmantošanas, ir vēl citas. Emociju gamma var būt visdažādākā – naids, šausmas, izmisums utt. Bet atkarībā no bērna vecuma pieaugušais palīdz bērnam regulēt emocijas.
Iedot drošības sajūtu
Emociju viesistabā pedagogiem “Kā skolā runāt par karu?” Latvijas Universitātes (LU) profesore, klīniskā un izglītības psiholoģe Baiba Martinsone uzsver, ka galvenais, kas šajā laikā jāsaprot vecākiem un pedagogiem, – viņiem bērniem ir jāiedod drošības sajūta. Drošību un prognozējamību nevar radīt karā, bet drošības sajūtu un stabilitāti mēs varam radīt savā ģimenē, skolā, klasē, bērnudārza grupiņā u.c.
Bet varbūt tomēr vajag modelēt situāciju gadījumā, ja pie mums sāktos karš? Stāstīt bērnam, kā mēs brauksim uz laukiem, slēpsimies? B.Martinsone piekrīt, ka vecāki bērnam var iedod drošību, stāstot, ko darīs. Piemēram, mēs ar tavu mammu un/vai tēti to nokārtosim (un stāsta, ko darīs).