Karojam ar vēzi un birokrātiju

Kaut arī šajā pavasarī vārdu “karš” lietot neliekas korekti, tomēr cita apzīmējuma pašreizējai situācijai valsts finansējuma jomā inovatīvajām terapijām onkoloģisko slimību pacientiem, es nevaru atrast. Ar šogad piešķirto finansējumu inovatīvo terapiju varēsim nodrošināt tikai 381 pacientam, kaut gan šī terapija nepieciešama vēl 874 pacientiem jeb 70% no visiem pacientiem, kam šī terapija paildzinātu dzīvildzi, uzlabotu dzīves kvalitāti vai dotu iespēju atgūt spēkus audzēja bez-recidīva periodā.

Mēs, ārsti, aiz katra no šiem skaitļiem, redzam apņēmīgus pacientus, kuri paši un ar tuvinieku palīdzību cīnās līdz pēdējam, pārdodot iedzīvi un īpašumus, organizējot ziedojumu lūgšanu, lai tikai nodrošinātu tos līdzekļus, kurus valsts viņiem atteikusi. Pacienti, kam pietiek spēka šai cīņai, izglītojas paši, meklē visu iespējamo informāciju pie ārstniecības personāla un uzticamos avotos internetā, un redz skaudro atšķirību starp to, cik efektīva ir valsts apmaksāto medikamentu iekļaušana Eiropā un, cik nesamērīgi garš un neefektīvs šis ceļš ir Latvijā.

Strukturālas izmaiņas medikamentu iekļaušanas sistēmā

Piemērs, kas uzskatāmi raksturo pašreizējo situāciju medikamentu iekļaušanas sistēmā, ir šāds: Vācijā pierādīts un efektivitāti apliecināts medikaments valsts kompensējamo zāļu sarakstā tiek iekļauts 1 mēneša laikā. Latvijā inovatīvi medikamenti “stāv rindā” Nacionālais Veselības dienesta (NVD) sistēmā 5 gadus (!!!), līdz tie pat zaudē savu aktualitāti un to vietā jau sen ir nākuši citi medikamenti.

Mēs dzīvojam laikmetā, kad medicīnā inovatīvas zāles un terapijas attīstās ļoti strauji. Mainās arī vēža ārstēšanas taktikas, piemēram, šobrīd vairs netiek praktizētas drastiskas operācijas, bet gan ar kombinētu sistēmisku terapiju, piemēram, mērķterapiju, imūnterapiju tiek “uzbrukts” vēža šūnām. No Eiropas Latvijā vajadzētu aizgūt ne tikai medikamentu iekļaušanas tempu, bet arī sistēmu kā notiek zāļu iekļaušana, vairāk iesaistot šai procesā speciālistus.

Valstij neērtie pacienti

Ja pacientam tiek atteikta inovatīva terapija vēža ārstēšanā, sākas apburtais loks, kurā pacients izmisīgi sāk meklēt nepieciešamo finansējumu. Tomēr arī šis process prasa milzīgu resursu no ārstniecības personāla, rakstot atzinumus, rekomendācijas, organizējot konsīlijus, sniedzot konsultācijas un arī psiholoģisko atbalstu, ja gaidītā terapija tomēr nebūs pieejama. Ārsti šādās situācijās nemitīgi “žonglē” starp birokrātiskiem medikamentu kompensācijas gaiteņiem, ārstēšanas vadlīnijām un pacienta vajadzībām.

Jau šobrīd ir skaidrs, ka nākamajā gadā pacientu skaits, kam būs nepieciešama valsts apmaksāta inovatīvā terapija, būs 2028. Ja nākamajā gadā finansējums paliks tāds pats, tad bez terapijas paliks 1647 pacienti.

Tas nozīmē, ka, ja šogad finansējuma nepietiks 70% no visiem pacientiem, kam terapija bija nepieciešama, tad nākamgad tie būs jau 82%. Un tā ar katru gadu šis kumulatīvais rādītājs aug un pieaugošā progresijā nāk klāt šie valstij neērtie pacienti, lai gan apmaksātā terapija būtu viņu iespēja atveseļoties, uzlabot dzīves kvalitāti, paildzināt dzīvildzi. Ir pierādīts, ka, piemēram, urīnpūšļa audzēja gadījumā, veicot kombinēto terapiju, atveseļošanās efektivitāte pieaug par 20%. Tas nozīmē, ka pagarinās pacienta dzīvildze un garāks paliek recidīva neesamības periods, kas vēža pacientam nozīmē ļoti daudz. Pat visu.

Vai var būt vēl nevienlīdzīgāk?

Vēzis Eiropā vairs netiek uzskatīts par neārstējamu slimību. Šo aksiomu vajadzētu ielāgot visiem ministriju ierēdņiem, kas kā “ekonomiski neizdevīgu” noraksta, piemēram, krūts vēža pacienti ar metastāzēm, nesaredzot, ka ar apmaksātas zāļu terapijas palīdzību, pagarinot šāda pacienta dzīvildzi, ieguvums nav izmērāms. Protams, ir arguments par to, cik vēzis ir viltīgs.

Arī manā praksē ir gadījumi, kad, gaidot, kamēr valsts piešķirs apmaksāto terapiju, vēža šūnas jau ir kļuvušas agresīvākas un vairs nereaģē uz piemēroto zāļu terapiju. Bet tādēļ mums ir mehānismi, kas ar atbilstošu finansējumu ļautu savlaicīgi noteikt, piemēram, šūnu jutību pret konkrēto medikamentu un nekavējoši piemērot atbilstošu terapiju.

Šobrīd liekas, ka pandēmijas ēnā, valsts ir aizvērusi acis uz patiesībā nelielu skaitu pacientu, kuriem valsts apmaksāta terapija sniegtu neatsveramu ieguvumu. No uzskaitē esošajiem 82 000 vēža pacientiem, inovatīvā terapija efektīvi var palīdzēt tikai konkrētam skaitam pacientu, kas gada laikā nepārsniedz 2000.

Gan Eiropā, gan ASV ir rasti mehānismi, kā šādiem pacientiem nepieciešamā terapija tiek nodrošināta – vai nu ar strukturētu un pārdomātu medikamentu iekļaušanu valsts finansējumā, vai ar apdrošināšanas polišu palīdzību, bet citviet šie pacienti netiek norakstīti kā neizdevīgi un valstij nevajadzīgi. Viņi klusumā neizdziest citu acu priekšā.

Es ceru, ka Latvijai kā pilntiesīgai Eiropas Savienības dalībvalstij izdosies pārstrukturizēt finansējuma piešķiršanas kārtību, efektivizēt ar to saistītos procesus un nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi un iespējas visiem tiem Latvijas iedzīvotājiem, kam valsts apmaksāta zāļu terapija ir burtiskā nozīmē dzīvības vai nāves jautājums.

Aija Geriņa-Bērziņa, ārste

Foto: publicitātes