Ar literāta saknēm Jelgavā – Rita Gāle-Uibo

Pirmo reizi Ritas vārdu dzirdēju, kad meklēju materiālus Jelgavas likteņstāstu ekskursijām. Tad arī uzzināju, ka abas esam mācījušās vienā skolā un abas jau skolas laikā esam padziļināti interesējušās par literatūru. 
Skolas muzejā, mapītē ar Ritas vārdu, izlasīju, ka Rita Gāle dzimusi 1925. gada 30. septembrī Rīgā. Tēvs Andrejs Gāle bijis veterinārārsts, savukārt māte Alvīne – Latvijas Universitātes baltu filoloģijas studente. Abi dzejnieces vecāki saknēm saistīti ar Limbažiem. Bērnību Rita pavadījusi vecāku lauku mājās Džūkstes pagasta Tomiņos, kur gājusi ganos. Džūkstes Tomiņus uzskata par savām īstajām mājām. Tālāk ceļš ved uz Jelgavas Valsts ģimnāziju un Skolotāju institūtu, tomēr vidusskolu beigt viņai izdodas tikai Eslingenā, kur nonāk bēgļu gaitās kopā ar māti un brāli. Tēvs paliek Latvijā, kā veterinārārsts viņš Otrā pasaules kara laikā bija iesaukts dienestā. Kad Rita pirmo reizi pēc 30 gadiem apciemoja Latviju, tēvs jau bija miris un kapa vieta nezināma. Tomiņus viņa pirmo reizi atkal ieraudzīja 1989. gadā un kopš tā laika Džūkstē ierodas vai katru gadu, ciemojas skolā, satiekas ar draugiem. Septembrī Rita Gāle Ņūdžersijā, Livingstonā (ASV) nosvinēja savu 95. dzimšanas dienu. 
Pirms kāda laika sazinājos ar Ritu sociālajā tīklā “Facebook”, nedaudz parunājāmies. Tomēr ar to bija par maz. Tāpēc šodien sūtīšu Ritai jautājumus domās, bet atbildes saņemšu viņas rakstītajās atmiņās, dienasgrāmatā. 
30. gadu beigās un 40. gadu sākumā Jelgavas ģimnāzijā ir ļoti literāra vide, savs skolas literārais žurnāls, literāri saieti, Skolotāju institūtā mācās Gunars Saliņš, Indra Gubiņa, bet direktors ir rakstnieks un pedagogs Ernests Aistars. Šajā laikā publicēts arī pirmais dzejolis ar Ritas Rasas vārdu. 

“Lilija raud”.

Vakars ar samtainu segu pārsedz kokus un zāli,
Noglāsta mierīgu roku strautu un tumšzilu tāli.
Apklust pat ilgpilnā dziesma dzeguzei tālajā silā,
Veroties brīnišķi skaistā vasaras pusnaktī zilā.
Lilijai baltai aiz loga norit asara klusi,
Mēness kad paskatās smaidot, iedams uz rietumu pusi,
Ietrīcas ziedlapas baltās, vējš jau kaut vakarā stājis. –
Lilijai vasaras naktī Klusums ar ziedsegu mājis.
Lilija, baltzaļais sapni, kam pusnaktī asaru raudi? 
Karstākā dienvidus stundā tuvu jau vītumu jaudi?
… Ietrīcas ziedlapas baltās, gurstot liec lilija galvu.
Dzīvības mirkli vēl īsu lūdz tā kā lielāko balvu. 


Visu interviju lasiet 18.februāra “Zemgales Ziņās”

Foto: no Ritas Gāles – Uibo personīgā arhīva

Pievieno komentāru

Kultūra un izklaide