Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Gleznojot nevar samelot (FOTO)

Silvijas Meškones personālizstāde “... uz zemes šīs” līdz 22. martam būs apskatāma Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā. Gleznotāja savu darbu centrā ir likusi cilvēku, jautājot – ko nozīmē būt cilvēkam un vai tas spēj būt atbildīgs?
Māksliniece savu bērnību un jaunību pavadījusi Jelgavā, savukārt gleznotājas amata prasmi apguvusi Lietuvas Valsts mākslas institūtā Viļņā. S.Meškone strādā eļļas, akrila, pasteļa, akvareļa glezniecības un oforta tehnikā. Māksliniece ir piedalījusies neskaitāmās izstādēs, viņas darbi atrodas muzejos, galerijās un privātkolekcijās dažādās valstīs.  
S.Meškones gleznās aktuālas ir ne tikai cilvēciskās, bet arī telpas un laika, kā arī krāsas un gaismas attiecības. Lai gan māksliniece uzsver, ka viņas valoda ir glezniecība, tomēr arī runātie vārdi kārtojas gleznainos teikumus, kas ļaus to lasītājam tuvāk iepazīties ar viņas darbiem.

Krāsu attiecības, kas nedod mieru
No bērnības atceros, ka krāsa mani ir aizrāvusi vienmēr. Mamma ar mani bērnībā daudz nodarbojās, viņa bija atklājusi, ka vienīgais, kā mani var nomierināt, ir iedot krāsu zīmuļus. Seši krāsu zīmulīši bija mana dzimšanas dienas dāvana katru gadu. Un to smaržu es laikam atcerēšos līdz kapa malai. Liels bija pārdzīvojums, kad mammas māsai kādos svētkos uzdāvināja divpadsmit krāsu zīmuļus. Tas likās tāds brīnums, vienmēr lavījos pie tiem. Šodien es domāju, ka tas viss veidoja manu krāsu uztveri.
Mana pirmā vizuālā glezna ir bērnības atmiņa par to, kā paceļu galvu un caur logu ieraugu milzīgas liesmas. Vēlāk es uzgleznoju bildi “Jelgavas degšana”. Izrēķināju, ka man tolaik bija nepilni divi gadi. Man saka, ka nevaru to atcerēties, bet acīmredzot, ja bērnam ir ārkārtīgi spēcīgs pārdzīvojums, viņš to atceras. 

Visu rakstu lasiet 27.februāra “Zemgales Ziņās”

Foto: Eva Pričiņa

Pievieno komentāru

Kultūra un izklaide