Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Laimīgie lasa grāmatas un dzer kafiju

Sesavas bibliotēkā jau trīs gadus veiksmīgi darbojas grāmatu lasītāju klubiņš, kas radies divu Intu saskanīgā kopdarba rezultātā. 

Inta un Inta, pastāstiet, lūdzu, par sevi!
Inta Māra Rubana: Pēc izglītības esmu bioloģe un visu mūžu strādājusi augstskolā. Tagad pēc vairāk nekā piecdesmit gadiem esmu atgriezusies savu vecāku mājā. Esmu atnākusi atpakaļ lauku dzīvē, mēģinu iejusties, iepazīties ar cilvēkiem un drusku rosīties. Vismaz iesākumā sevis pašas dēļ.
Inta Strazdiņa: Šeit dzīvoju no 1987. gada, kad vīrs pēc akadēmijas atnāca strādāt kolhozā “Avangards”. Bibliotēkā man iet sestais gads, pirms tam vienpadsmit nostrādāju Jelgavā tirdzniecībā. Esmu cilvēks, kam patīk mainīt savas nodarbošanās, tādēļ, kad radās iespēja pieteikties bibliotekāra vietai, es to darīju. Izturēju diezgan lielu konkursu, un izrādās, man šeit ļoti patīk. Visu mūžu esmu apguvusi dažādas radošās nodarbes un rokdarbus, to visu es varu šeit izmantot. 

Mani vienmēr interesējis, vai darbs bibliotēkā ir miers un klusums grāmatu valstībā?
I.Strazdiņa: Nekā tamlīdzīga! Darba bibliotēkā ir daudz, jāstrādā gan ar papīriem, gan ar datoru. Cilvēki nāk, grib parunāties, un man tas patīk, jūtos savu lasītāju mīlēta. Šad un tad saņemu kādas mazas dāvaniņas, piemēram, pirms diviem gadiem man uzdāvināja skaistus tulpju sīpolus, un tagad tās zied manā dārzā. Bibliotēkā organizēju arī pasākumus, kas man kā komandas cilvēkam nav nemaz tik viegls uzdevums. Esmu šeit viena, nav, ar ko pakonsultēties, un izpaliek ideju mētāšana. 
Parasti rīta puse ir mierīgāka, pēc vieniem sāk nākt bērni. Līdz ceturtajai piektajai klasei bērni lasa diezgan labi, pēc tam mazāk. Bet, manuprāt, tas ir pārejošs posms, jo vēlākā vecumā viņi visbiežāk atsāk lasīt. Ja interese par grāmatām ir ielikta, tā nekur nepazūd. Domāju, visgrūtāk ir puikām ap divpadsmit trīspadsmit gadiem, viņiem ir ļoti grūti atrast literatūru, kas aizrauj. 

Visu rakstu lasiet 28.maija “Zemgales Ziņās”


Foto: Iveta Pavziniuka

Pievieno komentāru

Kultūra un izklaide