Gaitis Grūtups
Voldemāram Birzniekam – 100 – ar tādu nosaukumu Ozolnieku bibliotēkā atklāta izstāde.
Foto no Ozolnieku novada novadpētniecības muzeja kolekcijas
No pagājušās sestdienas Ozolnieku bibliotēkā ir skatāma izstāde, kas veltīta latviešu strēlnieku Ziemassvētku kauju piemiņas parka ierīkotājam un kopējam, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierim Voldemāram Sīmanim Birzniekam. Šogad 22. februārī viņam apritētu 100 gadu. Lielāko mūža daļu Voldemārs Birznieks kopā ar kundzi Skaidrīti nodzīvoja Ozolniekos. Savā ciemā un darba kolektīvā viņš arī sastapa domubiedrus, ar kuriem tika veikti lieli darbi, sevišķi jau latviešu strēlnieku Ziemassvētku kauju piemiņas saglabāšanā. Izstādes iekārtotāji Ozolnieku bibliotēkas vadītāja Ingrīda Irbe un novadpētnieks Aigars Stillers no pašu intervijām un publikācijām par Voldemāru Birznieku ir izveidojuši stāstu, ko piedāvājam lasītājiem.
Voldemārs un Skaidrīte jaunībā Sibīrijā un vecumdienās politiski represēto saietā.
Pirmā alga samaksāta uz lauka
Voldemāra Birznieka dzimtas saknes ir Rudbāržu pagastā Aizputes apriņķī. Voldemāra tēvs Kārlis Birznieks bija Rudbāržu pagasta Zīļu māju saimnieks, kā arī Valtaiķu evaņģēliski luteriskās draudzes priekšnieks. Māte Ilze Gruntmane arī nāca no Rudbāržu pagasta. Atgriezies no Latvijas Neatkarības kara, Kārlis jau 35 gadu vecumā apprecēja Ilzi. Ģimenē piedzima pieci dēli, tostarp 1925. gada 22. februārī Voldemārs.
Zīmīgi, ka jauneklim Voldemāram 1940. gada 17. jūnijā Valtaiķu mācītājmuižā sākās iesvētes mācība. Tieši mācītājmuižā viņš pa radio izdzirdēja ziņu, ka Latvijā ar vadoņa Kārļa Ulmaņa ziņu ir ienācis Padomju Savienības karaspēks. Kaut arī Latvija bija okupēta, Voldemāram un viņa grupas biedriem iesvētes mācības nodarbības turpinājās. 1940. gada jūlijā Valtaiķu baznīcā puisis tika iesvētīts.
1940./41. mācību gadā Voldemārs Birznieks gāja Kazdangas Lauksaimniecības skolā, kur bija izvēlējies studēt mērniecību. 1941. gada vasarā blakus Nīkrāces pagastā viņam bija sarunāts darbs par mērnieka palīgu. Taču pirmajā praksē iznāca pastrādāt iznāca vien dažas dienas. 1941. gada 14. jūnija rītā pie lauka, kur strādāja mērnieks un viņa palīgs, piebrauca čekistu auto. Mērniekam tika paziņots, ka Voldemārs tiek apcietināts. Sarunā tika pieminēts arī tēvs. Turpat uz lauka mērnieks izmaksāja palīgam algu, jo saprata, ka vairāk viņu nesatiks. Kopā ar čekistiem atbraucot mājās, Voldemārs redzēja, ka tur jau rosās citi čekistu pakalpiņi. Tēvam nebija atļauts ņemt maisiņus ar miltiem un putraimiem. Kādā brīdī viņš noslīga ceļos un lūdza Dievu. Prombraucot Kārlis Birznieks pagriezies pret mājām un, noņemot cepuri, teicis: “Ardievu, Zīles, ardievu, mana mūža darbs!” Kalvenes stacijā vīriešus no ģimenēm nošķīra. Arī tēvu ģimene nekad vairs nesatika. Kārlis Birznieks mira Vjatlagā 1941. gada 28. oktobrī. Tur tika ieslodzīti vairāk nekā trīs tūkstoši Latvijas 1941. gada 14. jūnijā apcietināto vīru.
Dimanta pāris satikās Sibīrijā
Sešpadsmit gadu vecais Voldemārs kopā ar māti un brāļiem tika izsūtīts uz Krasnojarskas apgabalu, Bogučanu rajona Artjuginas ciemu, kas atrodas lielās Sibīrijas upes Angāras krastā. Sākumā Voldemārs strādāja par mežcirtēju, vēlāk izmācījās par šoferi un strādāja par baļķu vedēju. Gaišākais dzīves notikums jaunībā izsūtījumā Voldemāram bija iepazīšanās ar mūža draugu Skaidrīti Hofmani, Latvijas armijas virsleitnanta Alberta Hofmaņa meitu. 1949. gadā turpat Sibīrijā pāris apprecējās. Skaidrīte un Voldemārs piedzīvoja Dimanta kāzas. Skaidrīte aizgāja mūžībā 2015. gadā, četrus gadus agrāk nekā Voldemārs.
Voldemāra māte Ilze Birzniece nomira Sibīrijā. Sibīrietēm, Artjuginas ciema sievām, Zīļu saimniece palika atmiņā kā “burve”, kas parādīja, kā novārgusi gotiņa, no kuras agrāk slauca divus litrus dienā, pienu spēj dot piecas reizes vairāk. Tas ar nosacījumu, ka saimniece pienācīgi rūpējas par savu govi.
Diemžēl nelaimes gadījumā Sibīrijā gāja bijā Voldemāra vecākais brālis Kārlis. Jaunākie brāļi 1958. un 1959. gadā atgriezās Latvijā. Politiski represētajiem Latvijā nebija ļauts apmesties dzīvesvietā, ko kuras viņi tika izsūtīti. Tā Voldemārs ar Skaidrīti, kā arī brālis Fricis ar savu ģimeni apmetās Ozolniekos Abi arī strādāja meliorācijas uzņēmumā PMK-13.
Vēsturnieks par smagās automašīnas šoferi
Laikabiedri atceras, ka Voldemāra sirdslieta bija vēsture. Viņš kolēģiem vadīja ekskursijas, aktīvi darbojās Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā un piedalījās citās sabiedriskās aktivitātēs. Bagāta bija Skaidrītes un Voldemāra bibliotēka. Jāpiebilst, ka tajā nebrīves laikā tiem latviešiem, kuri atgriezās no izsūtījuma Sibīrijā, nebija iespējas augstskolā studēt vēsturi vai kļūt par skolotāju. Čekas uzraudzība un izsekošana turpinājās. Uzņēmumā PMK-13, tāpat kā Sibīrijā, Voldemārs strādāja par šoferi. Taču viņš tajā laikā atrada domubiedrus, ar ko sākt veidot latviešu strēlnieku Ziemassvētku kauju piemiņas parku. Viens no šiem domubiedriem bija dārznieks un vēlākais lauksaimniecības zinātnieks Ilmārs Andersons.
15 akmeņi agrākajā kauju vietā
1977. gada vasarā Voldemārs Birznieks kopā ar domubiedriem melioratoriem uzstādīja piemiņas akmeni Ložmetējkalnā. Voldemārs dziedāja Ārijas Melgailes vadītajā Ozolnieku melioratoru vīru korī, vadīja kora ekskursijas pa vēsturiski nozīmīgākajām Latvijas vietām. Aigars Stillers atceras, ka viņam kā pusaudzim 20. gadsimta 80. gados vairākas vasaras veicās piedalīties Voldemāra Birznieka vadītajās ekskursijās, kas iepazīstināja arī ar tādām vietām, ko okupācijas laikos centās aizmirst un noklusēt. Uzņēmīgais novadpētnieks stāstīja, ka ir apsekojis vairāk nekā divsimt Latvijas pilskalnus. No 20. gadsimta 70. gadiem viņš sadarbojās ar dzejnieka Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvošanas grupu, atbalstīja tautas dzejnieka organizēto Latvijas kultūras darbinieku piemiņas akmeņu uzstādīšanu viņu dzimtajās un darbības vietās.
Ar Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības finansiālu atbalstu vēl nebrīves laikos pirms Latvijas valsts atjaunošanas izdevās uzstādīt pirmos piemiņas akmeņus Tīreļpurvā, latviešu strēlnieku pulku Ziemassvētku kauju vietās. Voldemārs stāstīja, ka kopumā ar viņa iniciatīvu Tīreļpurvā uzstādīti piecpadsmit piemiņas akmeņi.
90. gados pēc valsts neatkarības atjaunošanas un PMK-13 izjukšanas strēlnieku vēstures pētnieks kļuva par mežsargu, vēlāk par valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” darbinieku. Ziemassvētku kauju piemiņas parkā viņš attīrīja no apauguma krievu un vācu armijas pozīciju vietas, kā arī izveidoja pirmo Ziemassvētku kauju vēstures ekspozīciju “Mangaļu” mežsarga mājā, kas tagad ir Latvijas Kara muzeja filiāle.
Voldemārs Birznieks aizgāja mūžībā 2019. gadā 94 gadu vecumā. Viņš apglabāts Lielauces kapos, kur atdusas Hofmaņu dzimta un kur Voldemāru gaidīja Skaidrīte.
Es atceros Voldemāru Birznieku
Gunārs Virbulis, izsūtījuma biedrs, aizputnieks
1981. gadā, kad Latvijā visu vēl tiecās uzraudzīt VDK aģenti, Voldemārs noorganizēja no Kalvenes stacijas izsūtīto cilvēku saietu. Sākumā satikāmies restorānā “Mežābele” Skrundā. Izturīgākie nakti pavadīja sarunās atpūtas bāzē pie Podnieku ezera Aizputes pusē. No rīta 14. jūnijā, kā sarunājuši, devāmies uz Kalvenes staciju, kur simboliski kopā nostājāmies uz perona un sagaidījām vilcienu. Tā toreiz atzīmējām 40. gadadienu kopš 1941. gada 14. jūnija masu deportācijas. Atmodas laikā šāda likteņa biedru tikšanās kļuva par tradīciju.
Guntis Rozītis, agrākais Ozolnieku novada domes
priekšsēdētāja vietnieks
Atceros, ka reiz Ozolnieku novadā zemes īpašumu, kam bija piešķirts tikai kadastra numurs, kāds ieteica nosaukt par Rapšiem. Padomājot vairāk, to vietu nolēmām nosaukt par Sīmaņiem – par godu latviešu strēlnieku Ziemassvētku kauju piemiņas vietas ierīkotājam un kopējam Voldemāram Sīmanim Birzniekam. Īpašums ar nosaukumu “Birznieki” Ozolnieku novadā jau bija. Tādu Rapšu, tāpat Liepiņu vai Ceriņu visā Latvijā ir daudz (Ceriņi ir Latvijā populārākais lauku māju vārds). Sīmaņi, manuprāt, skan labāk.
Ingrīda Irbe, Ozolnieku bibliotēkas vadītāja
Voldemārs Birznieks bija mūsu bibliotēkas lasītājs. Lai arī pašam mājās bija bagāta bibliotēka, viņš nāca arī pie mums. Sevišķi viņu interesēja vēsture, pilskalni, dižkoki… Līdz pēdējam, arī vairāk nekā 90 gadu vecumā, bija radošs, sekoja līdzi notikumiem pasaulē un sagaidīja Latvijas valsts simtgadi. Biežāk viņš nāca uz bibliotēku pēc sievas Skaidrītes aiziešanas mūžībā. Savukārt es tajā laikā izmantoju iespēju Voldemāru Birznieku iztaujāt. Viņš kopā ar saviem domubiedriem Ilmāru Andersonu, Gunāru Barupu un citiem taču padarīja Ozolniekus par skaisti apzaļumotu ciemu. Viņi darīja vairāk, nekā to prasīja darba pienākums.
Fragments no Imanta Ziedoņa grāmatas “Tutepatās”, kas stāsta par dižkoku atbrīvotāju grupu, citē šādu Voldemāra Birznieku runu, kas teikta 20. gadsimta 70. gados pēc kādas dižkoku atbrīvošanas talkas: “Darbs nav viegls, bet visi strādā un atstāj kaut ko paliekošu. Nav tā, ka ne pagali nepasper, ja nezina, “kas man par to būs”. Es arī pats esmu mēģinājis organizēt talkas. Pēc pirmās reizes saka: “Tas jau ir interesanti, bet mēs neesam tā pieraduši, mēs dzīvojam citādi.” Kāda blēdīga frāze! Piebalgā Kronvadu Atim ir piemineklis. Uz tā iekalts: Tēvzemei un brīvībai – lielākie dārgumi virs zemes. Es aizdomājos un nedzirdu, ko viņš tālāk saka. Es tik skatos uz visiem šiem tēvzemiešiem un domāju. Katrs no viņiem ir nesis klāt, ne rāvis nost. Atdevēji, ne ierāvēji.”
Grāmata “Tutepatās” izdota 1973. un 1992. gadā, tulkota rumāņu, bulgāru, franču un citās valodās.
Laima Reihenbaha, Voldemāra Birznieka krustmeita
Kopš bērnības mani ir saistījusi krusttēva erudīcija. Viņš mīlēja grāmatas un vienmēr tās dāvināja Jaunajā gadā. Kopā ar krustmāti Skaidrīti brauca sagaidīt Jauno gadu pie mums Zaļenieku pagasta Dzirnavu Bērziņos. Bet pavisam agrā bērnībā, 50. gadu vidū, kad mēs ar krustvecākiem dzīvojām Sibīrijā, man krusttēvs uzdāvināja lelli. Es nezinu, kur viņš to nopirka. Tā bija pirmā lelle – bērnu rotaļlieta – tajā Sibīrijas ciematā.
— Sagatavoja Gaitis Grūtups
Rakstā izmantoti fonda “Sibīrijas bērni” materiāli.
Reklāma