Izveidojot energoresursu cenu kāpuma kompensācijas mehānismu, jāpalīdz iedzīvotājiem pārziemot

Runājot par savas darbības nākotnes plāniem, prioritātēm valsts attīstību un tamlīdzīgiem būtiskiem jautājumiem, valdība faktiski izliekas neredzam kādu nozīmīgu aspektu, kuru ignorējot, viss iepriekš minētais kļūst faktiski neiespējams – jau šodien mazinās Latvijas iedzīvotāju labklājības līmenis, rūk maksātspēja. Iemesls tam ir viens – straujš energoresursu cenu kāpums pasaulē, kas nozīmē ne tikai pašu resursu, bet arī strauju izmaksu palielināšanos elektrībai un apkurei, kuru nodrošināšanai tie tiek izmantoti.

Īpaši aktuāls šis jautājums ir tāpēc, ka šis cenu palielinājums sakrīt ar apkures sezonas sākšanos un tā dēvēto tumšo periodu, kad cilvēkiem ikdienā ir nepieciešamība tērēt vairāk elektrības, nekā vēlā pavasarī vai vasaras mēnešos. Runa nav par dažu centu vai eiro izmaksu palielinājumu, bet izdevumiem, kas ik mēnesi prasīs prāvas naudas summas no katras ģimenes budžeta. Atbilstoši publiski pieejamajiem datiem, gāzes vidējā cena 2020.gadā bija apmēram 10 eiro par megavatstundu, bet šobrīd tā ir sasniegusi 80 eiro. Augušas ir CO2 emisijas kvotu cenas - ja pērn tās bija apmēram 25 eiro par tonnu, tad šobrīd tās ir 60 eiro par tonnu. Vairāk nekā trīs reizes pieaugušas arī ogļu cenas - ja pagājušajā gadā to cena bija apmēram 50 eiro par tonnu, tad šobrīd ogļu cena ir apmēram 170 eiro par tonnu. Tas, protams, nevar neatstāt negatīvu iespaidu uz gala cenām patērētājiem.

Diemžēl, mēs nevaram iespaidot šo cenu kāpumu pasaulē, bet mēs varam (un vajag) izveidot skaidru atbalsta mehānismu, lai valsts palīdzētu saviem iedzīvotājiem, kuriem jaunās energoresursu cenas rada sociāla rakstura problēmas. Vienkārši sakot, cilvēkiem, kuriem, samaksājot par komunālajiem pakalpojumiem, var nepietikt naudas pārtikai, sabiedriskajam transportam, apģērbam un tamlīdzīgi. Valdībai ir jāpalīdz saviem iedzīvotājiem šādā situācijā, atvēlot tam no valsts budžeta šim mērķim nepieciešamu naudas summu.

Tālāk jau jautājums ir par to, kādā veidā šī palīdzība iedzīvotājiem tiktu sniegta. To, kuram iedzīvotājam ir vajadzīga palīdzība, kuram ir jāpasniedz palīdzīga roka, vislabāk redz katra konkrētā pašvaldība. Tātad viselementārāk būtu noteikt, ka pašvaldības apzina, kuriem iedzīvotājiem ir vajadzīgs materiālais atbalsts, un sper atbilstošus soļus, lai to nodrošinātu. Tas būtu vienkāršākais un efektīvākais veids, kā šo jautājumu risināt, un tādā veidā mērķis tiktu sasniegts. Šāds scenārijs vienmēr ir bijis daudz efektīvāks, nekā tā dēvētās helikopternaudas izdalīšana visiem iedzīvotājiem, kad tiem, kuriem tiešām ir vajadzīga palīdzība, tā netiek pietiekamā apmērā, vienlaikus dalot naudu tiem, kas paši ir spējīgi sevi pilnībā nodrošināt. Citiem vārdiem sakot, pašvaldības zina savus cilvēkus, to rīcībā ir vispilnīgākā informācija, ir arī atstrādāti sociālās palīdzības mehānismi, lai varētu palīdzēt.

Savukārt, lai šādu atbalsta mehānismu efektīvi varētu realizēt, ir nepieciešams stiprināt pašvaldības. Atbilstoši pašreizējām nākamā gada valsts budžeta aplēsēm, pašvaldībām 2022. gadā no valsts tiks par 3,1% lielāks finansējums, nekā 2021. gadā. Varētu šķist, ka pašvaldības ir vinnētājas, jo tām būs vairāk naudas. Vienlaicīgi, ņemot vērā, ka energoresursu cenu kāpums skar ne tikai iedzīvotājus, bet arī ir svarīgs faktors pašvaldību funkciju nodrošināšanai. Jo izmaksas augs arī skolās, bērnudārzos, sociālajās iestādēs un citur. Jau šobrīd tiek lēsts, ka minētais finansējuma pieaugums ir tālu no reālo izmaksu kāpuma.

Ņemot vērā visus minētos aspektus, valdībai iespējami straujāk jānāk klajā ar lēmumu par pašvaldību stiprināšanu, jo pretējā gadījumā dažādas ekonomiskās un sociālās problēmas tikai pieaugs. Laika nav daudz, jo rēķini cilvēkiem ir jāmaksā jau šodien. Notiekošo saistībā ar šīm cenām vēl vairāk paspilgtina fakts, ka daudzu ģimeņu labklājību ir ietekmējusi jau krietni ieilgusī krīze saistībā ar Covid-19 pandēmiju un nekonsekvence lēmumu pieņemšanā, lai šīs problēmas risinātu. Apzināti minēju, ka prāvi papildu izdevumi skars “katru ģimeni”, nepieliekot klāt vārdu “Latvijas”. Izskaidrojums tam ir vienkāršs – šī problēma skar katru Eiropas valsti, kurā ir gāzes, kā enerģijas radītāja, patēriņš ir liels. Līdz ar to situācija nav unikāla ar to, ka tā skartu tikai Latviju. Unikāli gan ir tas, ka Latvijas valdība acīm redzami atpaliek no to valstu valdību piemēra, kas jau šobrīd aktīvi strādā, lai iedzīvotājiem palīdzētu pārziemot šādos apstākļos. Izņemot pieteikumu maksāt 20 eiro katram vakcinētajam pensionāram, kas ir ne tikai mazs, bet vēl vairāk, - dīvains priekšlikums, kurš ignorē patieso atbalsta mērķa grupu: visi iedzīvotāji, kuriem jaunās energoresursu cenas rada sociāla rakstura problēmas.

Nereti publiskajā vidē ir bijuši vērtējumi, ka, neraugoties uz Covid-19 pandēmiju un no tās izrietošo krīzi, valsts budžeta ieņēmumi pildās labi, un faktiski nekādu problēmu šajā jomā neesot. Jā, pašreizējie makroekonomiskie dati to arī liecina. Taču baidos, ka tā var būt arī īstermiņa sajūsma, lai mierinātu sevi situācijā, kad, ņemot vērā gan pandēmijas iespaidu, gan cenu kāpumu, valsts iedzīvotāju maksātspēja krīt, bet konkrētu lēmumu tā novēršanai nav. Tāpēc, nepaļaujoties uz to, ka tautsaimniecības izaugsme nodrošinās papildus resursus, jau šobrīd ir iespējas pārskatīt tos posteņus, tai skaitā Eiropas Savienības fondu programmas, aizņemtās naudas izlietojuma plānus, lai nodrošinātos šī, nenovēršamā cenu kāpuma radītajām sekām šoziem. Esmu pārliecināts, ka šādos brīžos viens otrs, tai skaitā pat zaļās enerģijas (kā atbalsts jaunu elektromobiļu iegādei), varēs pagaidīt. Bet uzdevums: apzināt iedzīvotājus, kuru maciņiem jauno izdevumu slogs ir pārāk liels, un palīdzība viņiem gaidīt nevarēs.


Foto: pixabay.com


Pievieno komentāru

Lietotāju raksti