Mārtiņš noslepkavo Mārtiņu

Dzīvoja ar mīlestību pret teātri un simpātijām pret Esmeraldu Ermali

Viņi bija jaunieši, kuriem brīvajā laikā patika spēlēt teātri, tāpēc mēģinājumi Jelgavas pilsētas kultūras namā bija kļuvuši par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Kā jau jauni cilvēki, viņi ne tikai mācījās tekstus un mēģināja kārtējo lugu, bet arī jautrojās un baudīja dzīvi, kas tolaik, pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, bija kļuvusi nepieredzēti skarba. To, ka nežēlība un izmisums jau pavisam drīz skars arī viņus, šie jaunieši vēl nenojauta.

Vieno teātris
1967. gadā dzimušais Mārtiņš K. bija viens no vecākajiem jauniešu kompānijā. Viņš kultūras namā ne tikai bija pieņemts darbā par skatuves strādnieku, bet turpat arī dzīvoja. “Mārtiņš bija laipns, izpalīdzīgs, ar mums visiem draudzējās. Savs čoms,” tā “Zemgales Ziņām” šo puisi raksturoja viens no toreizējās Jelgavas Jaunā teātra trupas aktieriem, kurš vēlējās palikt anonīms.

To, ka Mārtiņam teātris bija sirdij ļoti tuvs, secināms no kādas vēstules, kuru viņš 1987. gada pavasarī bija sūtījis uz laikraksta “Padomju Jaunatne” redakciju. Tolaik puisis dienēja PSRS bruņotajos spēkos Sevastopolē. Vēstules fragments publicēts avīzē. “Tā laikam ir parasti, ka skatītājiem vīriešiem vairāk patīk aktrises, bet skatītājām sievietēm – aktieri. Mana aktrise ir Esmeralda Ermale. Var jau būt, ka visas lomas, kuras viņa atveido, nav simtprocentīgi izdevušās, taču es domāju, ka aktrise strādā ļoti daudz, cenzdamās ik tēlā (vai tā būtu Dina “Jāzepā un viņa brāļos”, Leontīne “Džonā Neilandā”, Marfa Gončarova “Kraujas” inscenējumā vai kāda maza epizodīte izrādē “Sievietes, sievietes...”) atklāt būtiskāko. Žēl, ka Esmeralda Ermale tik maz filmējusies. Varbūt vainīgs iemesls, ka visiem kinoļaudīm viņa izskatās pēc Baibiņas – savas pirmās kinovarones? Arī televīzija it kā nepamana šo aktrisi. Nezinu, cik nodarbināta viņa ir pašlaik, jo dienu jau veselu gadu, taču no sirds vēlu viņai izdošanos un vairāk lomu!” (Padomju Jaunatne, 22.04.1987.)

Traģēdija satrieca visus

Jelgavas pilsētas kultūras namā itin bieži iegriezās arī kādas tolaik ļoti populāras, gan vietējos, gan republikas preses izdevumos izslavētas teātra režisores dēls. Arī Mārtiņš vārdā. Atšķirībā no skatuves strādnieka šo Mārtiņu jauniešu kompānija nepieņēma. “Mēs viņu saucām par urīngalvu,” savu stāstu turpina toreizējais teātra trupas dalībnieks. Kāpēc tā? “Viņš bija nenormāli izlutināts, darīja to, kas vien ienāca prātā, turklāt nekad nesaņēma sodu. Ja kādam no maciņa bija pazudusi nauda, visi zināja, kurš to paņēmis, taču māte savu dēlu vienmēr aizbildināja, aizstāvēja, ka – nē, viņš ne pie kā nav vainīgs. Turklāt Mārtiņš lietoja tabletes, narkotikas. Arī to visi to zināja.”

Pienāca 1993. gada 6. aprīlis – diena, pēc kuras vairs nekas nepalika tā, kā bijis līdz šim. Vēlu vakarā, pulksten 23.15, kultūras namā tika atrasts skatuves strādnieka Mārtiņa K. līķis. Nelaimīgais tika nogalināts īpaši cietsirdīgā veidā. Pirms nāves viņš tika spīdzināts – piekauts, žņaugts, upurim tika pārgrieztas vēnas, kā arī sists ar cirvi. Ziņa par traģēdiju gaismas ātrumā izplatījās visā pilsētā. Satriekti bija ne tikai teātra trupas dalībnieki, bet arī tie jelgavnieki, kuriem ar teātri nebija saistības. Šo pasauli traģiski bija pametis 25 gadus vecs puisis, kuram priekšā būtu vēl visa dzīve.