Abonē e-avīzi "Zemgales Ziņas"!
Abonēt

Māte un meita vienā korī, līdzjutējos – visa ģimene

LAURA (NO KREISĀS) UN AGNIJA ŠNITKUS.

Pirmie soprāni – māte un meita Laura un Agnija Šnitkus – dzied Jelgavas novada sieviešu korī “Zaļuguns”. Abām ir iespēja dziedāt vienā korī, kas rada kopības sajūtu un turpina tradīcijas.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

– Kādā jomā, profesijā strādājat ikdienā?

Laura: Esmu četru bērnu mamma, mājsaimniece, rūpējos par bērniem un saimniecību. Zaļenieku pagasta Ūziņos kopā ar ģimeni dzīvojam divarpus gadus. Pārcēlāmies uz šejieni no Ķekavas.

Agnija: Mācos Zaļenieku Komerciālās un amatniecības vidusskolas 6. klasē un Jelgavas novada Mūzikas un mākslas skolas 3. klasē apgūstu saksofonu.

– Cik Dziesmu svētkos esat piedalījušās?

Laura: Esmu piedalījusies IX Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos 2005. gadā. Tolaik mācījos Elejas vidusskolā. Mūzikas skolotāja man bija Andra Strelčune, un mēs bijām Elejas vidusskolas koris, ap 30 dziedātāju.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Agnija: Šogad būs pirmie. Bet piedalījos attālinātajos Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos 2021. gadā kopā ar Jelgavas novada skolēnu kori “Asni” Elejā.

– Ko jums abām nozīmē dziedāšana korī? Kādas izjūtas tā raisa?

Laura: Pēc 9. klases pārcēlos uz Rīgu. Korī dziedāju gan pamatskolas, gan vidusskolas laikā, arī studējot Latvijas Universitātē. Tālāk sekoja darbs, bērni, rūpes, un kora dziedāšana tika nolikta malā. Atsākt dziedāt mani pamudināja Agnija, kura dzied Jelgavas novada skolēnu korī “Asni” un novada mūzikas skolā apgūst saksofona spēli. Meita teica: “Jāiet uz kori!” Sirdī sapratu, ka gribu atgriezties, jo koris latviešiem – tā ir svēta lieta. Biju priecīga, kad uzzināju, ka Zaļenieku pagastā darbojas sieviešu koris “Zaļuguns”.

Mums abām ar meitu ir iespēja dziedāt vienā korī, kas rada kopības sajūtu, turpina tradīcijas. Ir svarīgi, ka bērni radoši darbojas un redz, ka arī vecāki to dara. Vakaros abas ar meitu apsēžamies un televizorā uz lielā ekrāna uzliekam kora dziesmu balsu ierakstus un mācāmies savu balsi. Vīrs un vecākais dēls tad saka – var redzēt, ka mamma un māsa iet korī. Abi mazākie bērni dzied līdzi. Bērni arī gribēs turpināt ģimenes tradīciju, jo arī vīrs skolas un studiju laikā korī bijis tenors, vecākais dēls dzied Zaļenieku skolas zēnu korī un arī Ķekavā dziedāja korī. Man nebūs jāuztraucas, ka bērniem tikai telefoni rokās.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Pēc kora mēģinājumiem man ir tik labas sajūtas, ka varu dziedāt kopā ar bērnu. Emocijas tādas, ka staigāju pusotru metru virs zemes. Zinu – kad man būs mazbērni, meita arī viņus vilks uz kori. Mīlestība pret dziesmu nekur nepazudīs.

Agnija: Dziedāt sāku jau bērnudārzā. Man dziedāšana saistās ar mieru, dziedināšanu. Kad esi slims, tad ir jādzied. Man patika, kā mūsu skolēnu kora “Asni” vadītāja Anda Silgaile dalījās atmiņās par savu pirmo kori un diriģentu.

– Ar ko jums saistās Dziesmu svētki?

Laura: Tā ir liela kopības sajūta. Neviens tevi nevērtē, un, esot lielajā dziedātāju pūlī un dziedot, skudriņas skrien. Tā ir ļoti pacilājoša sajūta, ko grūti aprakstīt vārdos un reti gadās sasniegt ikdienā. Tā ļoti uzlādē.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Agnija: Ar lielu skatuvi, ļoti daudz dziedātāju, dejotāju, slavenu cilvēku, ar prieku un līksmi.

– Bez kuras dziesmas Dziesmu svētki nav Dziesmu svētki? Kāpēc? Vai ir kāds konkrēts stāsts par šo dziesmu?

Laura: Protams, ka tā ir Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava”. Gatavojoties šā gada Dziesmu svētkiem, ļoti rezonē “Koki” un jaunais autors Jēkabs Jančevskis. Ļoti labi, ka Latvijā ir tādi jauni komponisti, kas raksta šādas dziesmas, kas var palīdzēt koriem piesaistīt gados jaunus dziedātājus.

Agnija: “Saule, Pērkons, Daugava”.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

– Vai ir kāds īpašs kora tērps, kas visspilgtāk palicis prātā?

Laura: Pašlaik mācos aust. Ir doma abām ar meitu uzaust tautiskos kreklus un, iespējams, arī darināt tautastērpu.

Agnija: Tie ir zaļie “Asnu” tērpi.

– Kurš ir Dziesmu svētku saviļņojošākais brīdis?

Laura: Atklāšana ar Renāra Kaupera dziesmu “Mana dziesma”, kas pauž manas sajūtas. Kad to dzirdu, atkal atgriežos tajā sajūtā, kad tu esi maza daļiņa no kaut kā liela.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Agnija: Beigās, kad izpaužas emocijas. Kad cilvēkiem patika, mums patika un koncerts izdevās.

– Kas ir Dziesmu svētki – vairāk darbs vai atpūta?

Laura: Sirdslieta. Ja dari to, ko ļoti vēlies, un vari sajust darba rezultātu, tad katra lieta sagādā prieku un darba rezultāts ir tā vērts.

– Kāpēc esam spējuši saglabāt Dziesmu svētku tradīciju 150 gadus?

Laura: Tāpēc, ka cilvēkiem tur sirds ir iekšā, viņiem tas ir svarīgi. Lai arī cik grūta dzīve, stress, ja ir iespēja to izdziedāt, tas iedvesmo un dod lielu spēku.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Agnija: Tāpēc, ka bija cilvēki, kas ticēja. Un arī padomju laikos varēja turpināt šo tradīciju, jo ticēja.

– Vai jums draugi, ģimene arī ir līdzjutējos?

Laura: Paldies omei, kura pieskata mazos un neatsaka! “Ej dziedi, uzlādējies!” viņa mudina.

Agnija: Ģimene mani atbalsta. Draugi saka, ka es esmu radīta dziedāšanai.

– Kas obligāti būtu jāieliek līdzi somā, dodoties vasarā uz Dziesmu svētkiem?

Laura: Optimisms, enerģija, daudz ūdens un atvērtība pret visu. Jābūt gataviem, ka būs gan saule, gan lietus.

Agnija: Spēks, labs garastāvoklis, laikapstākļiem, kad ir gan karsts, gan auksts, piemērots apģērbs.

– Kurš ir visgrūtākais brīdis svētkos?

Laura: Reizēm fiziski ir grūtāk, bet tas neizmaina faktu. Dziesmu svētkos nebūs kurš katrs. Būs tikai tie, kuri redz vīziju, gala rezultātu, un gala rezultāts ir tā vērts.

Agnija: Nelikās grūti. Biju priecīga un uztraukta.

– Cik svarīga Dziesmu svētkos ir ikdiena, nakšņošanas vieta?

Laura: Es uz dzīvi skatos ar atvērtu pieeju – kas būs, tas būs, viss būs kārtībā. Cilvēks jau pielāgojas visam. Mēs Rīgā dzīvojām Imantas amatniecības vidusskolā. Gulēšana bija ērta, tikai naktīs no satraukuma grūti bija iemigt. Kopā gulējām lielā zālē, bet tas nesagādāja grūtības. Arī mēģinājumos mēdzām cits uz cita pasnaust. Viss bija labi noorganizēts, nekur nebija ilgi jāgaida.

– Ir kāds svētku kuriozs, ko pastāstīt?

Laura: Man parādījās alerģiska reakcija no zemenēm – visa piepampu. Kora meitenes brīnījās. Aizgāju pie medmāsas. Bija jādzer daudz ūdens, lai justos labāk. No rītiem brokastīs mums deva zemenes, un es kā lauku meitene, kas pieradusi ēst zemenes no dobes, ēdu saujām. Bet tās bija ievestās ogas.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.

#SIF_MAF2022

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
ZZ.lv komanda.