Novembris pasaulē, Latvijā un Jelgavā

Es brīnos par sauli Latvijā, Cik gan tā spoža un jauka – Kā mirdz tā zirnekļa pinumā Uz rudenī nokopta lauka! Es brīnos par mākoņiem Latvijā, Cik skaisti tie pāri mums liecas Un ietīt blāzmainā mirdzumā Gan mājas, gan pakalnus tiecas! Es brīnos par debesīm Latvijā, Cik dzidri tās staro un silti Un ietver tik dīvainā atspulgā Ir dzimtenes pelēko smilti! Par vēju pat brīnos es Latvijā, Cik kokus tas noliekt spēj mīksti!
– Un, ja tu to redzi un izjūti tā, Vai zemi šo nemīlēt drīksti? (A.Bārda)
Ikvienam īstenam latvietim, savas zemes patriotam, novembris ir svētku un pārdomu laiks. Laiks, kad mēs svinam nozīmīgos svētkus – Latvijas dzimšanas dienu – un godinām tos, kuri pašaizliedzīgi un varonīgi nosargāja valsts neatkarību tālajā 1919. gadā.
Ko katram no mums nozīmē vārds Latvija? Tā vispirms ir mūsu dzimtene. Citiem tā atgādina bērnību, skolas gadus, citiem – vecākus un draugus, vēl citiem – valsti, kurā kādreiz dzīvots. Bet mums visiem kopā Latvija noteikti saistās ar sajūtām par vienreizēji skaistu dabu un četriem gadalaikiem. Prātā nāk ziemas ar aukstumu un baltu sniedziņu, saulainas un siltas vasaras, kad Līgo vakarā pretim debesīm savas spēcīgās zaru rokas pastiepuši varenie ozoli, pavasaris ar jautrām putnu dziesmām un rudens ar krāšņo lapu zeltu. Mums ir viszilākie ezeri, mums ir sava Baltijas jūra un Gaiziņš. Mums ir Zemgale, Vidzeme, Latgale un Kurzeme. Citām tautām, iespējams, tas neko nenozīmē, bet mums tas ir viss. Mums tā ir dzimtene!