Andra Ozola
Par 2022.gada dzīvnieku Dabas muzejs nosaucis zebieksti, kas ir viens no trim pie mums sastopamajiem zīdītājiem, kura kažoks ziemā kļūst balts, aģentūru LETA informēja Latvijas Nacionālajā dabas muzejā.
Zebiekste var sasniegt 20 centimetru garumu un 100 gramu svaru, tā ir veikla medniece ar asiem zobiem, turklāt zebiekstu pētniecībā joprojām ir daudz nezināmā.
Zebiekstes ir aktīvas visu gadu. Specializējušās sīko grauzēju un kukaiņēdāju medībās, zebiekstes var sekot savam medījumam to pazemes alās. Šie dzīvnieki medī, slēpjoties augājā, ziemā – zem sniega. Zebiekstes spēj nomedīt par sevi trīs līdz četras reizes lielāku dzīvnieku, savu medījumu parasti nonāvējot ar kodienu pakausī. Ja tiek nomedīts vairāk nekā var apēst, tiek veidoti barības krājumi.
Visbiežāk zebiekstes sastopamas mežos, lauksaimniecības zemēs, upju piekrastēs, kā arī cilvēku apdzīvotās vietās. Atpūtai tās neizmanto pastāvīgu midzeni, bet gadījuma rakstura slēptuves: peļu alas, zaru kaudzes, tukšumus starp koku saknēm u. tml. Zebiekstes dzīves un medību teritorija ir 3-4 hektāri.
Ārpus vairošanās perioda tās dzīvo pa vienai, savukārt riests parasti notiek pavasarī un vasaras sākumā. Pēc aptuveni mēnesi ilgas grūsnības zebiekstei piedzimst četri līdz septiņi mazuļi.
Zebiekstes klātbūtni dabā var konstatēt pēc pēdu nospiedumiem, kas visbiežāk novērojami sniegā. Pašu dzīvnieku dabā ieraudzīt ir liela veiksme. Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš skaidroja, ka zebiekstes Latvijā ir gandrīz visur, bet novērot izdodas reti. Vislabāk to var pamanīt ziemā, kad nav sniega, jo tās kažoks šajā laikā ir spoži balts. Sniegā, ja atrod alas un pēdas, kur zvērs bijis virspusē, var mēģināt gaidīt. Zebiekste ir ļoti aktīva, un pastāv liela varbūtība, ka nesen apmeklētā vietā tā parādās atkal.
Zebiekstes tuvākais radinieks ir augumā nedaudz lielākais sermulis. Atšķirībā no zebiekstes, sermulim astes gals vienmēr ir tumšs, arī ziemā, kad tāpat kā zebiekstei, tā kažoks kļūst balts.
Zebieksti no 19.janvāra varēs aplūkot gada dzīvnieka stendā Dabas muzejā, kā arī jaunajā Latvijas zīdītāju ekspozīcijā, kas tiks atklāta pavasarī. Tāpat iedzīvotāji tiek aicināti reģistrēt zebiekstu novērojumus vietnē “www.dabasdati.lv” un iekļaut gada dzīvnieku izglītojošos pasākumos un citās norisēs.
Gada dzīvnieks ir viena no ilgāk pastāvošajām mūsdienu vides izglītības aktivitātēm Dabas muzejā. Šogad aprit 22 gadi kopš iniciatīvas pirmsākumiem 2000.gadā.
Sākotnēji gada dzīvnieks tika pasludināts ar mērķi populārzinātniskā veidā stāstīt sabiedrībai par Latvijā aizsargājamām dzīvnieku sugām. Laika gaitā, aktivitātei iegūstot popularitāti, iniciatīvu uzņēmās arī dabas aizsardzības un interešu biedrības, izvirzot arī citus gada simbolus. Piemēram, Latvijas Ornitoloģijas biedrība nosaka gada putnu, Latvijas Entomoloģijas biedrība – gada kukaini un gada bezmugurkaulnieku. Tikušas izvirzītas nominācijas gada zivs, gada gliemezis u. c., turklāt ideju pārņēmušas arī Latvijas Mikologu biedrība ar gada sēni, Latvijas Dendrologu biedrība – gada koku, Latvijas Petroglifu centrs – gada ģeoloģisko objektu u. c. Daļa organizāciju nomināciju izvirza neregulāri, taču Dabas muzeja speciālisti to dara katru gadu janvāra sākumā, sadarbojoties ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu “Silava”, Dabas aizsardzības pārvaldi, Pasaules Dabas Fondu, citām valsts institūcijām un biedrībām.
Pēdējos gados uzmanība pievērsta dzīvnieku, pamatā zīdītāju, sugām, kuru populācija Latvijā ir stabila un sugai nav piemērots aizsardzības statuss.
Foto: pixabay.com
Reklāma