Sestdienas rīts Jelgavā ciemiņa acīm

Kā mūsu pilsētu redz tās viesi? Šāds jautājums savureiz varētu rasties ikvienam jelgavniekam, taču ne jau tāpēc, lai censtos izlikties labākiem, nekā esam, bet gan intereses dēļ. Vai arī, un tas būtu pat labāk, nodomā ko uzlabot. Ņemot vērā, ka šo rindu autorei Jelgava pagaidām vēl samērā sveša, izlēmu par labu nelielam eksperimentam, proti, ar vilcienu no Rīgas aizbraukt uz pilsētu kādā sestdienas rītā ziemas nogalē, lai pavērotu apkārtni un ļaudis.

Vien pussekunde

Gaidot Torņakalna stacijā vilcienu, mazliet pārsteidzoši šķita tas, ka ļaužu, kuri vēlējās braukt uz Tukumu, bija vai pilns perons, savukārt pasažieru, kuriem ir vajadzība nokļūt Jelgavā, ne vairāk par kādiem pieciem vai labākajā gadījumā – astoņiem. Tukuma vilciens stacijā pienāca pirmais, uz to steidzās arī kāda aizkavējusies sieviete, kura nokavēja ne vairāk kā pussekudi. Durvis aizvērās burtiski viņas deguna priekšā un otrreiz vairs neatvērās. Tā jau dzīvē dažkārt notiek, ka viena sīka kļūdiņa vai neuzmanība ietekmē daudz nozīmīgākas lietas. Grūti pateikt, vai saistībā ar vilciena durvīm tā ir automātika, kāpēc otrreiz tās vairs nav iespējams atvērt, lai ielaistu vien pussekundi nosebojušos pasažieri.