Vecie zemessargi tur pulveri sausu

Vēl aizvien moži, gatavi darboties ir Zemessardzes veterāni, kas ir apvienojušies rotā. Viņi ir gatavi pildīt savām spējām atbilstošus uzdevumus objektu apsardzē, cilvēku evakuācijā un pat miera spēkos, ja tādi būtu jāizveido Ukrainā. Vēl viens no veterānu uzdevumiem, par ko runā Zemessardzes 52. kaujas atbalsta bataljona komandieris Mārtiņš Bučs, ir arī atmiņu pierakstīšana.

“Varētu piecīti iedot”
Vilnis Valtiņš par sevi saka, ka ir kara laika bērns. Dzimis 1943. gadā. 1944. gadā viņš zaudēja tēvu Sīmani Valtiņu, kas 27 gadu vecumā gāja bojā piespiedu darba nometnē Vācijā. “Mani uzaudzināja māte viena,” teic Vilnis. Agras jaunības gados sācis nodarboties ar boksu. “Kad mani iesauca armijā, es jau biju sacensībās piedalījies 19 cīņās, no kurām 11 uzvarēju ar nokautu. Man bija stiprs labās rokas sitiens,” atceras Vilnis Valtiņš. Piecpadsmit gadu vecumā puisis sāka strādāt, un viņa pirmā profesija ir skārdnieks. Apmācība notika turpat darbavietā – Jelgavas linu kombinātā. Tomēr pēc atgriešanās no obligātā karadienesta (trīs gadi kara flotē) Vilnis Valtiņš izvēlējās strādāt par šoferi. Šo darbu viņš ir darījis gandrīz sešdesmit gadu. “Kopējais darba stāžs man ir 61 gads. Ja kādam pietrūkst, varētu piecīti iedot,” smejot teic veterāns. Viņš ir vadījis gan autobusu, gan smago auto. Reiz jaunībā Jelgavas autobusu parkā partorgs aicinājis stāties partijā. Tad Vilnis atbildējis, ka nav līdz tam nobriedis, lai būtu komunists. Pavisam citādi tas bija 1991. gadā, kad dibinājās Zemessardze. Toreiz no viņa darbavietas zemessargos aizgājusi vesela grupa vīru. Zemessardzē, kā pats saka, ir no pirmās dienas. Iestājušies liela grupa vīru, kas strādājuši uzņēmumā “Jelgavas ūdens”. Tie paši, kas kopā bija arī 1991. gada janvāra barikādēs, kur Vilnis kā šoferis bijis ar smago automašīnu. Vilnis atminas nakts mācības mežā pie Teteles. Bez mēness gaismas bijis tik tumšs, ka redzēt var labi ja pusmetru. Nodaļa kopā pārvietojās, ņemot palīgā virvi. Nakšņojot mīnus grādos, labi noderējusi mednieku mācība, ka telts jāceļ ugunskura vietā. Tur zeme vēl līdz rītam tur siltumu. Atmiņā palikušas mācības kopā ar lietuviešiem Gardenes poligonā pie Dobeles. Psiholoģiski smags bija brīdis, kad zemessargiem ņēma nost pašu pirktos ieročus. “Iznāca likums, ka man sava gāzes pistole bija vai nu jānodod, vai arī jāiet maksas kursos, lai saņemtu ieroča nēsāšanas atļauju. Manas gāzes pistoles stobrā bija krustiņš. Ar tādu pistoli kaujas patronas izšaut tehniski nevarēja. Taču man pretī teica, ka es to krustiņu no stobra varu izmontēt un pārvērst pistoli par kaujas ieroci,” sūrojas Vilnis. Vairāki zemessargi pēc ieroču atsavināšanas no dienesta aizgājuši. Viņš palicis un centies uz to pierunāt arī citus. “Ja kas notiks, tad kurš cits mūsu vietā Latviju aizstāvēs!” toreiz pārliecinājis Vilnis. Tagad viņš ir veterānu rotā. Dabūjis jaunu formu un gaida rīkojumus.

Jelgavas parki deviņdesmitajos bija bīstami
Starp vīriem, kas aktīvi darbojas Zemessardzes veterānos, ir Voldemārs Freibergs. Ar vieglu ironiju viņš uzdeva jautājumu, uz kuru atbildēt var tikai politiķi, kuri nav pie varas. Proti, kāpēc Voldemāra pensijas stāžā ir ieskaitīti trīs gadi PSRS kara flotē, bet par 27 gadiem Zemessardzē nepienākas nekas. Turklāt šie 27 gadi Zemessardzē bija tās sākotnē, kad formas un pat ieroči bija jāpērk pašiem un pat ticis pasolīts, ka samaksās tad, kad zemessargs aizies pensijā. Beidzamo reizi šo jautājumu cilāja 13. Saeima pirms diviem gadiem. Toreiz kāds politiskais spēks rosināja grozīt Latvijas Republikas Zemessardzes likumu, lai noteiktu jaunu pabalstu pensijas vecumu sasniegušām personām, kas vismaz desmit gadus bijušas Zemessardzē. Turklāt tas tiktu maksāts no Aizsardzības ministrijai piešķirtajiem līdzekļiem. Var piebilst, ka 14. Saeimā un Jelgavas domē tā partija nenokļuva.

Bet kāpēc Voldemārs, būdams augstas klases smagā treilera šoferis, atmodas laikā iesaistījās brīvprātīgajos kārtības sargos un pēc tam Zemessardzē? “Tajā laikā Jelgavā vakaros pa ielu staigāt bija bīstami. Agresīvi uzvedās un garāmgājējiem uzbruka huligāni,” paskaidro Zemessardzes veterāns. Miliči, kuru formās bija brūkošās Padomju Savienības zvaigznes, netika galā. Tādu nemierīgu laiku romānā ”Jelgava 94” ir aprakstījis Jānis Joņevs. Voldemārs stāsta, ka reiz kādi huligāni draudēja uzbrukt viņa dēlam, tika aplaupīts un smagi piekauts darbabiedrs. Bīstamākas vietas – Stacijas parks, Raiņa parks, RAF rajons, šaurākā vieta Jelgavā – Lielupes tilts. Voldemārs drīz pēc Baltijas ceļa pieteicās brīvprātīgajos kārtības sargos, kur nebija šaujamieroču, taču tika iedibināta latviska kārtība. Brīvprātīgie kārtības sargi no visas Latvijas apsargāja 1990. gada Vispārējos dziesmu svētkus. No Zemessardzes pirmajiem gadiem Voldemāram Freibergam palicis atmiņā zvērests Jelgavas domes zālē 1991. gada decembrī, kopējās mācības ar lietuviešiem, NATO samita apsardze Rīgā un izbēgušo cietumnieku ķeršana Jelgavā 1994. gadā. “Policistu funkcijas zemessargiem vairākkārt tika dotas un ņemtas atpakaļ,” teic Voldemārs Freibergs. Iespējams, ka nemierīgos laikos tās vajadzētu atjaunot. Tādi laiki, kad daudzās automašīnās katram gadījumam tiek turēti ieroči, viņaprāt, varētu būt aizgājuši pagātnē. Voldemārs Freibergs atminas, ka reiz viņš kā zemessargs atņēmis kādai garāmbraucējai apzāģētu bisi. Auto tai bijis ar stūri labajā pusē.

Pirmā parāde – bataljona gada jubilejā
Zemessargs Kate Litvina-Čevere labi atceras pirmo Jelgavas zemessargu parādi, kas tika rīkota bataljona gada jubilejā 1992. gada 9. septembrī. Toreiz Sv. Annas baznīcā tika iesvētīts Zemessardzes 52. kājnieku bataljona karogs. Tā devīze vēl joprojām ir “Mēs iesim tur, kur tēvu zeme sauks!”. Todien Kate saņēma apbalvojumu – bataljona goda zīmi. Krustu ar alni un trim zvaigznēm, kā arī vienības dibināšanas datumu. Viņa atceras arī bataljona pārcelšanos uz tagadējām telpām Dambja ielā. Mācības vecajā lidlaukā. Kate bija bataljona štata grāmatvede. Pēc desmit gadiem grāmatvedība Zemessardzē tika izveidota centralizēti. Taču agrākās bataljona grāmatvedes profesionālās prasmes tika augstu vērtētas, viņa turpināja strādāt savā profesijā Nacionālo bruņoto spēku sistēmā. Kate stāsta, ka pirmais ziedojums Jelgavas bataljonam, ko nācās iegrāmatot, bija no Latvijas Tautas frontes Jelgavas nodaļas. Zemessargiem, kas pildīja robežsargu funkcijas uz Lietuvas robežas, tikusi sarežģīti maksāta komandējuma nauda. Kate Litvina-Čevere labi atminas vīrus, kuri veidoja bataljonu, – pirmo komandieri Ildefonu Jasenu, Pauli Džuli, Imantu Aivaru, Daini Reingardu, Leonu Antēnu, Jāni Strazdu, Andri Ostrovski, Vili Kapeli, Valdi Cepli, Juri Leiti un citus. Smieklīgs gadījums bijis “aukstajos 1994. gada Jāņos”, kad pie bataljona sardzes Dambja ielā pieklauvējušas vieglas uzvedības dāmas, kas vaicājušas pēc krievu zaldātiņiem, kuru tur vairs nebija.

Pirmo Jelgavas zemessargu parādi ar prieku atceras arī Zemessardzes veterāns Staņislavs Stabulnieks. Viņš ir Latvijas robežsarga Stepana Stabulnieka dēls. Tēvs viņam visu mūžu ir bijusi autoritāte. Atmodas laikā Staņislava kungs piedalījās vides aktīvistu kustībā un Latviešu strēlnieku apvienībā. Atjaunojoties Latvijas valstij, saprotams bija ceļš uz Zemessardzi. Domājot par Krievijas iebrukumu Ukrainā, kur pēc iespējamā pamiera noslēgšanas varētu būt vajadzīgi miera uzturēšanas spēki, viņaprāt, varētu iesaistīties arī Zemessardzes veterāni.

Sociālās garantijas, ko nosaka Zemessardzes likums
Ja zemessargs, pildot Zemessardzes uzdevumus vai piedaloties apmācībā, guvis veselības bojājumu, viņam ir tiesības saņemt apmaksātu veselības aprūpi.
Ja zemessargs sekmīgi piedalījies Zemessardzes uzdevumu pildīšanā un apmācību procesā vairāk par 30 dienām gadā, viņam kalendārā gada beigās var izmaksāt kompensāciju. Kompensācija nepārsniedz profesionālā dienesta karavīra mēneša algu atbilstoši zemessarga amatam noteiktajai dienesta pakāpei un zemessarga izdienai.
Likumā nav paredzēta pensijas kompensācija.

Lai jaunie vairāk nāktu Zemessardzē
Paulis Rēvelis, atmodas laika sabiedriskais darbinieks
Prasība piemaksāt Zemessardzes veterāniem pie pensijas būtu jāpaceļ sabiedrības līdzdalības platformā manabalss.lv. Par to varētu parakstīties tūkstošiem patriotu. Noteikums, ka zemessargiem tiek piemaksāts pie pensijas, pozitīvi ietekmētu jauniešu stāšanos Zemessardzē. Svarīgi ir ne tikai tas, kā atlīdzinām to, ko dara vadošie politiķi, “lielie” cilvēki, svarīgi arī tas, ko dara ierindnieki. Nepietiek, ka valsts atvēl lielu naudu moderniem ieročiem un aizsardzības infrastruktūrai. Ir jāsamaksā arī cilvēkiem. Vai noņemt darba stāžu par dienesta laiku Krievijas armijā un kara flotē? Es domāju, ka ne.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.