zz.lv
Klasiskās mūzikas ģilde “Euterpe” aicina doties krāšņā gadumijas ceļojumā pa Eiropas
muzikālajām pilsētām operešu, spāņu sarsuēlu un neapoliešu dziesmu skaņās koncertā “Vīne.
Madride. Neapole”.
Koncerti izskanēs 20. decembrī Valkas pilsētas kultūras namā, 22. decembrī Krimuldas muižā, 23.
decembrī Iecavas kultūras namā, 26. decembrī Ēdoles pilī un 27. decembrī Liepājas Latviešu
biedrības namā.
Pēc ilgāka laika kopīgā koncertprogrammā atkal satiksies skatītāju iemīļoti mākslinieki soprāns
Anta Jankovska, baritons Nauris Indzeris un pianiste Helēna Laukmane.
Programma veidota kā skaņu un krāsu ceļojums no greznās Vīnes līdz temperamentīgajai
Madridei, izmetot līkumu arī Neapoles muzikālajās, saulaini gleznainajās ieliņās, kopā ar F. Lehāra,
I. Kālmāna, R. Čapi, H. Serrano, A. Tomā, P. Tosti, V. De Krešenco, Dž. Pučīni u.c. komponistu
melodijām, paturot prātā to, ka gadumija ir svētku brīdis, kad klausītāju palutināt ar dzirkstoši
priekpilnu, atmiņā paliekošu mūziku un vizuāli spilgtiem mirkļiem, ļaujot uz brīdi atstāt malā
ikdienas rūpes.
Operetes pirmsākumi meklējami muzikāli komiskajās izrādēs, vodeviļās un dziesmu spēlēs.
Popularitāti kā patstāvīgs žanrs tā ieguva 19. gs. otrajā pusē – vispirms Francijā ar Žaka Ofenbaha
operetēm un vēlāk Austrijā ar Johana Štrausa (dēla) sacerējumiem, taču maksimālu ekspresiju
operete sasniedza 20. gs. ar Franča Lehāra un Imres Kālmāna meistardarbiem. Šo periodu dēvē
par Vīnes operetes zelta laikmetu. Operetes īpatnība un šarms slēpjas ne tikai žanru eklektismā,
neticamajos attiecību kalambūros un komiski sadzīviskajā raksturā. Vislabāk to raksturo mūzikas
dzīvīgums un vieglais dejiskums, kā arī mirkļa baudāmība.
Savukārt “spāņu operete – sarsuēla nav komēdija. Tā ir neliela fabula, kurā, imitējot Itāliju, dzied
un tēlo”. Šādi Pedro Kalderons de la Barka 17. gs. otrajā pusē iepazīstināja pasauli ar jaunu, tieši
Spānijai raksturīgu teātra žanru, kas zināmā mērā līdzinājās jaundzimušajai itāļu operai. Sarsuēlas
žanrs jau no pirmsākumiem bija eklektisks žanrs, kurā mūzika, dziesma un deja saplūda ar prozas
teātri. Tomēr tikai 19. gs. otrajā pusē Spānijā dzima īsta nacionālā skola ar tautiskiem, populāriem
ritmiem, īstās sarsuēlas pamatprincipiem atbilstoši tekstos un drāmā atspoguļojot Ibērijas pussalas
realitāti.
Neapoliešu dziesma ir Neapoles tautas mūzikas un dziesmu mantojums. Šis autentiskais vokālais
žanrs ir dzimis 19. gs. sākumā un savu vislielāko pienesumu guvis periodā līdz Otrā pasaules kara
beigām. Klasiskā neapoliešu dziesma kļuvusi par itāļu dziesmas simbolu un firmas zīmi ārzemēs.
Tā vienmēr ir bijusi daudzu pasaulslavenu klasisko mākslinieku koncertrepertuārā. Itāļu tenors
Enriko Karūzo bija viens no pirmajiem, kas neapoliešu dziesmai deva starptautisku skanējumu. Lai
arī dzimusi un piederīga tautas mūzikai, ar laiku tā ir iekarojusi vietu akadēmiskās mūzikas laukā,
pateicoties tādiem leģendāriem tenoriem kā Benjamīno Džilji, Džuzepe di Stefano, Mario Lanca,
Lučāno Pavaroti, Plāsido Domingo, Hosē Karerass u.c.
Reklāma