Zaga, laupīja un slepkavoja

Juku laiki, pārmaiņu laiki. Cik labi, ja iespējams nodzīvot mūžu, tos nepieredzot, taču Latvijas vēstures līkloči virzījušies tā, ka tas nav izdevies gandrīz nevienai mūsu tautiešu paaudzei. Lielā nestabilitāte un nedrošība cilvēkos provocē ne tās labākās domas un jūtas. Ne velti pirmie pēckara gadi, pētot noziedzības statistiku, atklājas kā paši drūmākie. Izņēmums nebija laiks, kad Latvijā tika pasludināts un ar ieročiem rokās aizstāvēts valstiskums. Valsts pirmajos pastāvēšanas gados noziedzības līmenis bija augsts, noziedzīgu grupējumu pārstāvji zaga, laupīja un slepkavoja.

Notver, bet vai īstos?

1920. gada vasarā policijas uzmanības lokā nonāca kāda bruņota banda, kuras dalībnieki vairākus smagus noziegumus bija izdarījuši jau 1918. gadā. Tajā skaitā Bukaišu pagasta Piparu mājās, kur tie ielauzās nakts vidū un vispirms uzbruka 67 gadus vecajam Ansim Brasliņam, pieprasot naudu. Kad upuris teicis, ka naudas viņam nav, noziedznieki vīra muguru sāka durstīt ar dunčiem, taču arī tas nedeva rezultātu.

Otrs uzbrucēju upuris bija šīs mājas saimniece Paulīne Pipara, kura kārtības sargiem sniedza šādu liecību: “1918. gada naktī no 12. uz 13. maiju es tiku uzmodināta no liela trokšņa, kas nāca no mana tēva istabas. Mans tēvs, izejot cauri istabai, kurā es gulēju, paziņoja, ka esot iebrukuši bruņoti laupītāji, pie kam es arī redzēju, ka tēvam sekoja trīs laupītāji, kuri sadzina visus iedzīvotājus vispirms ķēķī, bet vēlāk – gala istabā. Bet es paslēpos zem gultas. Mani atrada un izvilka. Draudot ar nošaušanu, pieprasīja atdot naudu. Nāca