1. TURPINĀJUMS: Sirds komandējumā uz Ukrainu kara laikā

• HARKIVAS ziemeļrietumos esošās Saltivkas mājas ir daudzkārt cietušas Krievijas karaspēka apšaudēs. Par to liecināja skaidu plāksnes, ar kurām bija aizdarītas daudzdzīvokļu namu tukšo logu ailas.

Kijevas–Harkivas vilcienam strauji tuvojoties galapunktam, sarunā iesaistījās kāda vecāka labi kopta kundze, kas bija kupejā kopā ar četrpadsmitgadīgo Artjomu, viņa mammu un mani. Sākumā pat likās, ka viņa ir Artjoma vecmāmiņa, tikai tāda mazrunīga – neko nesaka ne mazdēlam, ne meitai. Pirms vilciens apstājās galastacijā, atklājās, ka kupejas kaimiņiene tomēr šai ģimenei nepieder. Taču arī viņa gribēja pateikt ārzemju žurnālistam (man) savu viedokli. “Ziniet, kad 2004. gadā amerikāņu jūrnieki pirmo reizi izcēlās Krimā, viņi jau tad mūs brīdināja: “Uzmanieties no krieviem! Viņi uzbruks!”” Mums pārējiem trim kupejas biedriem kaut kā uzreiz radās vienota nostāja, ko varētu vārdos izteikt apmēram tā: paldies, paldies vecmāmiņ, bet mums jātaisās tūlīt kāpt ārā un mēs diemžēl nevarēsim līdz galam noklausīties jūsu stāstu! Nav jēgas pārbaudīt, kad Ukrainā, Krimā, viesojās amerikāņu kara kuģi. Tāda fakta vēsturē nav bijis. Vecā kundze dzīvoja kaut kādā savā informatīvajā burbulī vai tomēr garīgajā kaitē, kas karastāvokļa apstākļos bija saasinājusies. Citādi viņa darbojās it kā pilnīgi normāli – tīra, labi ģērbta, smaidīga mierīgi brauca vilcienā, kur droši vien savā mūžā bija braukusi desmitiem reižu.

• ZEMGALES ZIŅU” Harkivas ceļvedis 24 gadus vecais puisis Deniss Kiščenko, ko savējo lokā sauc Gids, uzskatīja, ka ārzemju žurnālistam vajadzētu apskatīt vienu no patvēruma punktiem (punkt nezlamnosti) Saltivkas apkaimē. Šajā ugunsdzēsēju teltī vienmēr ir ūdens, elektrība, siltums. Te tikām pacienāti ar tēju.

• PATVĒRUMA PUNKTĀ atradās arī rotaļlietas. Saltivkā dzīvo arī bērni.

Šamaņa autoritāte

Harkivas stacijā vilciens apstājās. Atbraucēju rindas uz perona ātri vien izretinājās, un es ieraudzīju savu sagaidītāju – Šamani. Par viņa personas svarīgumu pārliecinājos pēc kādas minūtes, kad abi iegājām Harkivas centrālās dzelzceļa stacijas ēkā, kur bija doma uzreiz nopirkt atpakaļbiļetes. Bet pēkšņi tika izziņota gaisa trauksme, kad visiem stacijas ēka jāatstāj. Bet tas neattiecās uz mani un Šamani, kurš kārtības uzturētājiem uzrādīja kaut kādu apliecību. Piegājām pie kasierēm, kas bija palikušas savās darba vietās. Tad atklājās, ka brīvu biļešu atpakaļceļam uz Rietumiem tuvākajās dienās nemaz nav. “Nekas, gan vēl parādīsies!” paļāvīgi sacīja Šamanis. Ātri ar viņu izrunāju, un tika nolemts, ka es Harkivā kā žurnālists strādāšu divas, varbūt trīs dienas.

Tālāk devāmies uz autostāvvietu, kur mūs gaidīja tviterkonvoja atsūtītais “kadijs”, ko tagad lietoja Nikolajs. Automašīnai vēl bija Latvijā izsniegtais tranzītnumurs. Nikolajs paskaidroja, ka zināmu laiku Ukrainā ir atļauts braukt ar Latvijas numuru. Iespējams, šis noteiktais laiks nebija nekāds īsais. Pēc kādām pāris stundām, braucot pa Harkivu, Latvijas tranzītnumuru ieraudzījām vēl vienai vieglajai automašīnai. Latvietis varēja būt lepns.

“Pēc autostāvvietā novietotajām automašīnām izskatās, ka Harkivā dzīvo turīgi cilvēki,” izteicu Šamanim savu atbraucēja pirmo vērojumu. Diemžēl neatceros automašīnu markas, kas atradās autostāvvietā, taču visi braucamie bija tīri, kopti un neviens nelikās vecāks par desmit, piecpadsmit gadiem. “Šī tepat pie stacijas ēkas ir maksas stāvvieta. Ir automašīnas arī bezmaksas stāvvietā, bet tā atrodas nostāk,” paskaidroja Šamanis. Tad mans ceļvedis jautāja, vai gribu apskatīt Auksto kalnu – manu padomju armijas zaldāta jaunības vietu. Iespējams, tur vēl spētu atpazīt sakarnieku mācību centru, kura kazarmās sagaidīju 1983. gadu un vispār nodzīvoju pusgadu. Atbildēju, ka nē. Nebiju atbraucis izmantot Šamaņa labvēlību, lai gremdētos jaunības atmiņās, bet gan aprakstīt pilsētas tagadējo dzīvi un cīņu par savu pastāvēšanu. No zaldāta dzīves miglaini atceros, ka gar kazarmām garām gāja tramvaja līnija. Brauca tramvaji – līdzīgi kā Rīgā – ar diviem vagoniem. Tolaik, pametot acis pa kazarmas logu, gribējās būt kādam tramvaja pasažierim. Tas likās daudz jaukāk nekā piekto reizi pārklāt savu gultu un taisīt vēl kādus miera dzīves jaunkareivja trikus. Kad to pastāstīju Šamanim, viņš ar lūpu kaktiņu pasmaidīja. Pēc maza brīža pārliecinājos, ka tramvaji pa Harkivu brauc arī tagad. Artjoms vilcienā teica, ka par sabiedrisko transportu Harkivā nav jāmaksā. Tagad Harkivā redzētie tramvaji bija ar vienu, nevis diviem vagoniem.

Desmit gaisa trauksmes

• HARKIVAS ielu mākslinieks Hamlets Ziņkovskis pilsētā palicis arī kara apstākļos. Tagad viņš zīmē arī uz ēku drupām. Mākslinieka mājaslapā minēts, ka pilsētā ir vairāk nekā 150 viņa darbu, no kuriem saglabājušies vairāk nekā simts.

Rezumējot Harkivas komandējumu, rēķinu, ka kopā pilsētā pavadīju 41 stundu. Tāds stundu uzskaitījums liekas skumji smieklīgs, ja piezīmē, ka pa pilsētas ielām ikdienā staigā sievietes ar bērniem. Darbojas skolas, veikali, baznīcas. Vienīgi nenotiek kultūras un sporta pasākumi. Esmu pierakstījis, ka 24. jūnija rītā pulksten 8.57, kad es jau atrados hostelī, bija otrā gaisa trauksme. Domājot, ko nu pašam bez Samaņa darīt, izgāju mājas pagalmā. Blakus atradās vēl viena daudzdzīvokļu māja, uz kuras uzraksts “Patvertne” ar bultu uz noeju pagrabā. Trīsdesmit metrus tālāk uz ielas trauksmes laikā ar diviem bērniem pie izstieptas rokas gāja sieviete (māte, krustmāte vai auklīte – to neņēmos noskaidrot). Likās, ka bērniem negribas iet turp, kur viņus ved. Taču tur nebija arī nekāda bērnu tracīša.

Mēģināju reģistrēt, cik gaisa trauksmju šajā 41 stundā man nācās piedzīvot. Sajuka. Varēja būt apmēram desmit. Jaudīgus bumbu vai raķešu sprādzienus, ļoti iespējams, Harkivas teritorijā naktī no 24. uz 25. jūniju dzirdēju trīs. Par upuriem netika ziņots, un arī manā apkārtējā lokā par to nerunāja. Lielgabalu duna frontē ziemeļos no Harkivas gan bija dzirdama visu 24. jūnija vakaru. Bija patīkami, ka 24. jūnijā Harkivā lija “kā pa Jāņiem”. Kādu brīdi lielgabalus īsti nevarēja izšķirt no tālumā esoša negaisa dārdiem.

Harkivā esmu ierakstījis desmit dažāda garuma intervijas ar dažādiem cilvēkiem: vispirms jau ar vilcienā satikto skolēnu Artjomu un viņa mammu, tad četriem psihologiem, kas sniedza palīdzību no piefrontes ciemiem atvestajiem kara bēgļiem, diviem maziem uzņēmējiem – cepumu ceptuves un pārtikas veikala īpašniekiem –, diviem brīvprātīgajiem palīdzības darbiniekiem un ar notāri, kas vāca kopā lietas savā birojā dzīvojamā mājā Gagarina prospektā. Daļu šīs mājas sagrāvusi krievu raķete. Gāja bojā cilvēki, bija izpostīts arī notāres birojs. Pa kādam vārdam diktofona ierakstos ir arī no ugunsdzēsējiem glābējiem, kas dežurēja drošības punktā Saltivkas rajonā.

Vēlreiz jāpiebilst par voluntiera Šamaņa autoritāti. Man taču nebija nekādas žurnālista akreditācijas saistībā ar Ukrainas varas iestādēm. Taču cilvēki ar mani atklāti runāja tāpēc, ka mans ceļvedis bija Šamanis – cienījams cilvēks. Tādējādi manai žurnālista identitātei pilnīgi pietika ar “Zemgales Ziņu” darba apliecību, kurā lieliem burtiem ir uzraksts “Press”. Droši vien palīdzēja arī nepārprotamais baltieša akcents krievu valodā. Šajā ziņā Harkivā bija vienkāršāk nekā Kijivā vai Rietumukrainā, kur daļa cilvēku krievu valodu lāga nesaprot vai arī principiāli nevēlas runāt.

Manuprāt, žurnālistiski pati vērtīgākā Harkivā sanāca intervija ar 46 gadus vecu automehāniķi Juriju, kara bēgli no piefrontes pilsētas Vovčanskas. Drošības labad viņu nefotografēju, arī vārds ir mainīts. Tas tāpēc, ka divas nedēļas 2022. gada augustā/septembrī Jurijs atradās okupācijas varas kalpu apcietinājumā. 2022. gada 10. septembrī, kad pēc veiksmīga Ukrainas armijas uzbrukuma 24. februārī okupētā Vovčanska tika atbrīvota, viņš atgriezās mājās un centās atsākt normālu dzīvi. Pilsēta atrodas tikai sešus kilometrus no Krievijas robežas un apmēram 70 kilometrus no Harkivas. Tagad Harkivā Jurijs mita kopš maija vidus, kad ukraiņus pārsteidza uzbrukums Harkivas sektorā. Kara postījumu rezultātā ir iznīcināta Jurija māja un darbavieta – remontdarbnīca. Par ģimeni es nejautāju, bet, kā varēja saprast no Jurija teiktā, sieva un bērni varētu būt drošībā.

Pēc pēdējām ziņām, fronte pie Vovčanskas ir stabilizējusies. Pilsēta atrodas Ukrainas kontrolētajā, drīzāk “pelēkajā” zonā, ko apšauda Krievijas armija.

Ukraiņu pretuzbrukums bija pēkšņs

Intervijā ar Juriju bija vairāki momenti, ko man, izrakstot sarunu no diktofona, neizdevās iekļaut tekstā. Tāds, piemēram, bija par Vovčanskas patriotu atbrīvošanu no okupantu apcietinājuma 2022. gada 10. septembrī. Jurijs teica, ka tās dienas rītā vēl nekas nav liecinājis par Ukrainas armijas pretuzbrukumu. Tas noticis pēkšņi. Tikai pusdienlaikā kāds no luhanskiešiem, kas, kalpojot okupantiem, bija norīkots apcietināto apsardzē, atslēdzis durvis un teicis, lai ejot katrs uz savu pusi. Kur palicis pats apsargs, neesot zināms, bet viņš bijis cilvēcīgs.

Man nav iespēju nosūtīt intervijas varonim tekstu pārlasīšanai. Jurijam iedevu savu e-pasta adresi, bet no viņa nekādu ziņu neesmu saņēmis. Savukārt viņa e-pastu ar domēnu “ru” es ieteicu nomainīt un pretī neņēmu.

Ar Šamaņa voluntieru grupas biedra Gida auto tiku aizvests uz apšaudēs visvairāk cietušo Saltivkas apkaimi pilsētas ziemeļu daļā. Tur dzīvo arī vilcienā satiktā Artjoma ģimene. Taču Saltivkā nejauši sastapt kādu pazīstamu cilvēku bija bezcerīgi. Deviņstāvu un arī augstākas mājas cita pie citas – tas ir liels lielpilsētas dzīvojamais rajons. “Arhitektūra” gan ļoti pazīstama – kaut kas līdzīgs rajonam pie Puķu un Dambja ielas, tā sauktajai “žukovkai” Jelgavā vai Pļavniekiem un Zolitūdei Rīgā. Apjomi gan lielāki.

Gids mani pieveda pie patvēruma punkta (punkt nezlamnosti), kādi ar valdības lēmumu 2022. gada nogalē un arī vēlāk Ukrainā ir ierīkoti tūkstošiem. To mērķis ir jebkuros ārkārtas apstākļos iedzīvotājus nodrošināt ar ūdeni, siltumu, elektrību, sakariem, informāciju. Proti, ja ukraiņu dzīvokļos vai mājās ir traucēta centralizētā strāvas, siltuma vai pat ūdens padeve, tad cilvēks palīdzību var meklēt šādā patvēruma punktā. Tīmeklī atrodu ziņas, ka pirmais punkt nezlamnosti Ukrainā sācis darboties 2022. gada 18. novembrī Hersonā.

Patvēruma punkts, ko Gids mani aicināja apskatīt Saltivkā, atradās pagalmā starp vairākām daudzdzīvokļu augstceltnēm. Tas bija ierīkots ugunsdzēsēju un glābēju uzstādītā dekontaminācijas teltī, kādas Latvijā daudzkārt tika manītas Covid-19 pandēmijas laikā. Tādās teltīs masveidā veica kovidtestus. Tās ir domātas kaitīgo baktēriju vai ķīmisko vielu neitralizēšanai. Protams, no lodēm tāda Saltivkā piepūstā telts, kurā varēja sanākt varbūt pat simts cilvēku, nevarēja pasargāt. Taču no raķešu trāpījumiem telti sargāja apkārtējo dzīvojamo māju sienas.

Ugunsdzēsēji glābēji, kas tur dežurēja, laipni aicināja sēsties pie galda. “Mums ir tēja, kafija. Ko ieliet?” jautāja smaidošs vīrs. “Man ļoti maz, varbūt piecdesmit gramus,” pieticīgi gandrīz atteicos. “Nē, nē, piecdesmit gramus es nevaru ieliet,” par labvēlīgu joku manus vārdus pārvērta ugunsdzēsējs. “Mūs pārbauda priekšniecība – viņiem taču nav ko darīt!” pusjokojot turpināja patvēruma punkta saimnieks. Teltī atradās arī gadus sešdesmit vecs vīrs vārdā Nikolajs, viens no tiem, kura dēļ darbojās šis patvēruma punkts. Nikolajs dzīvoja kādā no tuvējām vienpadsmitstāvu mājām. Nikolajs teica, ka savā kāpņu telpā ir palicis viens. Kaimiņi izbraukuši bēgļu gaitās.

“Krievijas pase jums nebūs vajadzīga”

JURIJAM Krievijas uzbrukuma rezultātā telefons ir vienīgais, kas palicis pāri no 46 gados iekārtās iedzīves.

Intervija ar kara bēgli Juriju no Vovčanskas vienā no kara bēgļu apkalpošanas punktiem kādā Harkivas arodskolā, kas kara apstākļos darbojas attālinātajā režīmā.

– Ko jūs tagad darāt Harkivā?

Te neko es nedaru… Nodarbojos ar juridiskajiem jautājumiem, piemēram, kārtoju savu statusu. Vovčanskā man bija dažādi darbi. 2022. gadā plānoju atvērt savu autoremonta darbnīcu. Karš tam visam pārvilka krustu. Esmu diplomēts metinātājs un elektriķis. Krāsoju, remontēju.

– Kādēļ 2022. gadā jūs okupanti apcietināja?

Man ir aktīva, proukrainiska dzīves pozīcija. Laikam mani nosūdzēja. Kad apcietināja, paskaidroja, ka tas tāpēc, ka es izspiegoju, kur atrodas krievu karaspēks, dodu ziņas Ukrainas armijai. Tajā laikā man nebija iespējams nodot ziņas Ukrainas armijai, bet krieviem bija vajadzīgs jebkurš iegansts, lai apcietinātu visus Vovčanskas vīriešus. To viņi arī darīja – savāca bez iemesla, ar iemeslu. Manās mājās atrada radiovadāmu bērnu helikopterīti – rotaļlietu, ko bijām dēlam nopirkuši sešu gadu vecumā. Viņi apgalvoja, ka es, izmantojot šo helikopterīti, fotografēju krievu izvietojumu. Apcietinājumā (mūs turēja Vovčanskas agregātu rūpnīcā) es biju divas trīs nedēļas. Teica, ka mani gatavo nosūtīšanai uz cietumu Krievijā.

– Vai jums piedāvāja pieņemt Krievijas pasi – pilsonību?

Nē, man palika Ukrainas pilsonība. Teica, ka Krievijas pase man nebūšot vajadzīga… Bet pierādīt kādu vainu man nevarēja. Esmu par Ukrainas valsti, par politiskajiem uzskatiem taču nevar krimināli sodīt! Ar mani apcietinājumā bija arī Vovčanskas neatliekamās medicīniskās palīdzības darbinieki, arī ārste, viņu priekšniece, kas bija atteikusies parakstīt darba līgumu ar okupācijas administrāciju. Tur spīdzināja, nogalināja.

– Jūs spīdzināja?

Jā, sita, ar strāvu spīdzināja. Runāt par to negribu. Es neuzskatu tos par cilvēkiem. 25–30 gadus veci. Tādi, kas dzīvē neko citu kā tagadējo Krievijas režīmu nav redzējuši.

– To ar prātu nevar aptvert…

Tā tas ir. Vovčanskā mūs apšaudīja divus gadus (pēc pilsētas atbrīvošanas 2022. gada septembrī līdz tagadējam laikam – red.). Tur nebija nekādas Ukrainas kara tehnikas, bet viņiem aiz robežas gribējās pašaudīties, un viņi šāva. Ar droniem dzenāja mierīgos iedzīvotājus. Vovčanskā nogalināja vīru un sievu vienkārši tāpēc, ka viņi strādāja sakņudārzā. Pielidoja drons un nometa granātu. Pirmie kara upuri Vovčanskā bija 2022. gada 24. februārī ap deviņiem no rīta. Robeža ar Krieviju ir tik tuvu, ka mēs torīt pamodāmies okupācijā. Pa ceļu brauca mikroautobuss, kas veda no darba strādniekus. Pretī nāca kolonna ar krievu bruņutehniku, un pirmā bruņumašīna, kas iebrauca Vovčanskā, strādnieku mikroautobusu tiešā tēmējumā sašāva. Cilvēki sadega. Varbūt viņi pat nezināja, ka karš ir sācies. Es nevaru saprast krievu karavīru loģiku un domāšanu, bet par cilvēkiem tos nevar saukt.

– Kā jūs spējat attapties, dzīvot tālāk?

Gribētos pamosties un domāt, ka notikušais bija ļauns sapnis, bet tas paliks uz visu mūžu. Ar mani nodarbojas psihologi. 46 dzīves gadi – viss ir iznīcināts, viss putekļos. Tiesa, vecāku māja Vovčanskā vēl ir. Tur ir palicis arī mans brālēns pirmspensijas vecumā. Viņš atteicās evakuēties. Nomiršot mājā, ko pats ir uzcēlis. Nedarbojas pilsētas civilās varas iestādes, nav medicīniskās palīdzības. Bet brālēns ir praktisks vīrs, viņš pats var izcept maizi, iztikt ar iepriekš sagādātajiem pārtikas krājumiem. Ticiet man, krievus viņš negaida un ienīst tos ne mazāk kā es.

– Ja rīt viss beigtos…

Es atgrieztos mājās. Tā ir mana dzimtene, kur esmu uzaudzis. Mums ir skaista daba. Pirms kara mums bija ļoti laba kaimiņu un draugu kopa. Cik varējām, palīdzējām cits citam, kopā atpūtāmies. Tagad tā visa vairs nav. Zaudēt tuviniekus un draugus…

– Kā lai cer uz ātrāku kara nobeigumu? Cerība uz ieroču spēku?

Jā, citādi jau nesanāks. Krievija nesaprot citu valodu. Tagad viņi saka: “Atdodiet Luhanskas, Doneckas, Hersonas, Zaporižjes apgabalus!” Tur daļu teritorijas viņi iekarojuši, bet tad pārtraukšot uguni. Tā taču nav miera saruna! Ņems trīs, piecu gadu pārtraukumu un, ja tagadējais režīms paliks pie varas, turpinās karu.

Intervija notika 24. jūnijā.

Turpinājums sekos. Publikācija no 11. jūlija “Zemgales Ziņām“.