Laikā no 1944. gada 23.- 31. decembrim notika par latviešu karavīru otrajām Ziemassvētku kaujām nosauktās kaujas Kurzemes cietoksnī, kur latviešu 19. divīzijas, 106. pulka un vācu 21. gaisa divīzijas karavīri nosargāja Ventspili, aizstāvoties pret desmit padomju armijas divīzijām, kas bija apgādāta ar varenu artilēriju, tankiem un ap 500 lidmašīnām.
Divu okupācijas varu rezultātā notika viena no lielākajām latviešu tautas traģēdijām, kur latviešu karavīri zem svešiem karogiem cīnījās savā starpā. Atkārtojot latviešu strēlnieku varonību 1916. gada Ziemassvētkos, tikai abām latviešu 43. gvardes un 308. kājnieku divīzijām izdevās pārraut vācu fronti virzienā uz Pienavu. Kaujās pret ienaidnieka pārspēku ārkārtīgu varonību parādīja 106. kājnieku pulks, kuru rindās cīnījās arī jelgavnieks Imants Kapsis, 19. divīzijas kājnieki, jelgavnieki Alberts Būriņš, Broņislavs Staudžs, Aleksandrovičs Zigfrids, Dumbrājs Voldemārs, Pēteris Strīķis, Girgensons Andrejs, Jansons Bruno; 15. un 19. divīziju artilēristi Alberts Millers, Žanis Vadonis, Roberts Zariņš un daudzi citi, no kuriem daļa vairs nav mūsu rindās, kopīgiem spēkiem apturot artilērijas viesuļuguņu, tankiem un lidmašinām atbalstīto plašo uzbrukumu. Abas karojošās puses iesaistīja cīņās vēl citas kājnieku un tanku karaspēka vienības. Šodien par notikumiem 1944. gada Ziemassvētku kaujās tautā klīst neskaitāmas leģendas.Šogad pulcējāmies jau deviņpadsmito reizi. Neaizmirstamajā 1989. gada 23. decembrī mūsu pirmajā dievkalpojumā sagrautās Džūkstes baznīcas drupās piedalījāmies abu naidīgo pušu karotāji. Savu Ziemassvētku eglīti, kas pirms 45 gadiem dega ieroču stobru galos, iededzinājām krāšņi greznotajā Džūkstes Tautas nama zālē. Kopīgi asarām acīs, draudzīgi apskāvušies nodziedājām «Kluso nakti». Tādi bija mūsu pirmie kopīgie Ziemassvētki. Līdz ar latviešu leģionāru pazemošanu un viņu darbības falsifikācijām, vēstures viltošanu un svešās varas «Skaldi un valdi» principu mūsu attiecības pārtrūka.Garo gadu laikā notikušas daudzas pārmaiņas un ieviesušās citas tradīcijas. Šogad vairs nepieturam pie «Dirbu» pieminekļa, pabraucam garām manas, 19. divīzijas artilērijas pulka 7. baterijas piemiņas zīmei pirms «Rumbām», kur mūs sagaida lēnas sniega pārslas un lielais Kurzemes aizstāvju piemineklis. Atceres brīdi vada LNKB priekšsēdis E.Skreija, kauju atcerēs vienojas manas baterijas priekšējais novērotājs O.Mentelis un citi kauju dalībnieki. Pārāk mazs ir mūsu pulciņš. Pagājis daudz gadu. No Jelgavas bijām tikai četri dalībnieki. Tālāk dodamies uz Lesteni, kur svecītēm un ziediem greznojam savu kara biedru atdusas vietas. Daļēji atjaunotajā baznīcā dievkalpojumu vada mācītājs Jānis Smilgainis. Viņa lūgšanu papildina kori «Tēvzeme» un «Savējie». Neskatoties uz aukstumu, baznīca kupli apmeklēta. Ar lielu izbrīnu vēroju augstos, velvētos griestus, masīvos pīlārus un biezās sienas, kuras cēluši latviešu dzimtsļaudis un ķieģeļus saveduši zirgiem kokasu ratos. Toreiz šeit atradās pārsiešanas punkts, kur salmos gulēja ievainotie, bet kritušos guldīja netālajos karavīru kapos.Džūkstē kavējamies pie pieminekļa kritušajiem latviešu karavīriem, ko 1991. gada 5. decembrī mūsu nelabvēļi mēģināja saspridzināt un nosmērēja ar sarkanu krāsu, apgānot kritušo piemiņu un turpināt karot ar kritušo dvēselēm.Krāšņā egle un kā vienmēr greznotā zāle sagaida mūs Džūkstes Tautas namā. Daudzas vietas pie galdiem gaida neatbraukušos viesus. Cik esam, vienojamies kopīgajā Ziemassvētku dziesmā. Atceros daudzos draugus un cīņu biedrus, kuru vairs nav. Nav mūsu vidū valdības, Saeima, lielo politisko partiju pārstāvju, virsnieki no Aizsardzības ministrijas, masu informācijas līdzekļu korespodentu. Ir sajūta, ka esam aizmirsti, pamesti skaudrajam liktenim, vecumam un slimībām. Par mūsu saietu klusē TV un arī radio.Nevēlos noniecināt latviešu karavīru varonību padomju armijas rindās, bet vērst lasītāju uzmanību uz žurnālā «Universitas» 95.Nr. pausto atzinumu par š.g. 2. aprilī Briselē organizēto diskusiju par latviešu karavīriem 2.PK., kur vēsturnieks Dr G. Apals izsaka atziņu , ka mūsu patiesie 2.PK varoņi ir leģionāri, kuri kā karavīri ar savu upuri ļāva dzīvot citiem. Bet arī jāpiekrīt konferences vadītājas Andas Catlakas domām, ka patlaban par šo tēmu ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Tikai kritiski izvērtējot dažādus veidokļus, varēsim pareizi novērtēt vēsturi kā zinātni un neiekrist politizētās vēstures slazdos, kas diemžēl pašlaik notiek mūsu valstī.Cerībā, ka 1944. gada Ziemassvētku kauju atceres sarīkojumā 2009. gadā būsim atkal kopā visi latviešu karavīri, kas toreiz piedalījās nežēlīgajās kaujās un vēl dzīvi palikuši, tāpat kā toreiz, 1989. gadā, -Aldis Hartmanis
