«Es apsveicu latviešu bataljonus kā brīvās Latvijas sagatavotājus, kā mūsu tautas gara pastāvības modinātājus un mūsu slavas paudējus» – tā par astoņu latviešu bataljonu, vēlāk – pulku, izveidošanos 1915. gadā rakstīja Rainis.Paliekošu vietu latviešu tautas un pasaules vēsturē ieņems latviešu strēlnieki, kas, izpildot Raiņa novēlējumu, atnesa mūsu tautas otro atmodu un radīja iespējas 1918. gadā iegūt valsts neatkarību. Pasaulē Latvijas un latviešu karavīru vārds plašāk izskanēja pēc 1916. gada Ziemassvētku kaujām, kas notika no 23. līdz 29. decembrim. Ilgajās cīņās pirmo un vienīgo reizi Pirmā pasaules kara vēsturē latviešu strēlnieki divās vietās bez artilērijas atbalsta pārrāva vācu fronti. Vēl līdz šodienai valdība un Aizsardzības ministrija nav paguvusi iekārtot seno kauju vietu kā ievērojamu vēsturisku objektu, kas varētu piesaistīt daudzus tūristus. Tā popularizēšanā, piemiņas zīmju, akmeņu izveidošanā daudz darījis Voldemārs Birznieks, kurš radījis muzeju zem klajas debess. Liela bijusi arī daudzo palīgu un atbalstītāju atsaucība. Tagad rūpes par turpmākajiem vēsturiskā objekta izveides darbiem uzņēmušies «Latvijas valsts meži» – atjaunots skatu tornis, ierīkoti izbraucamie ceļi. Nav vairs mūsu vidū brašo strēlnieku, bet, kā katru gadu, sākot no 1981. gada, atceramies senās kaujas un godinām varoņu piemiņu. Padomju varas gados, kad mūsu vidū bija vēl nedaudzi Ziemassvētku un Janvāra kauju varoņi, notikumus politizēja un visu iekrāsoja sarkanā krāsā. Pamazām, tuvojoties mūsu trešajai atmodai, varējām godināt latviešu strēlnieku varonību Pirmajā pasaules karā. Neaizmirsīšu pirmās tikšanās reizes ar cienījama vecuma sirmgalvjiem, kas, ceļos nometušies, asarām acīs pie Silenieku pieminekļa godināja kritušos draugus. Toreiz kāds kompartijas funkcionārs pienāca un teica: «Skatieties, ko tie veči tur dara. Viņi liek neļķes, izveidojot Latvijas karoga krāsas!» Neatbildēju ne vārda, bet piegāju pie vecajiem vīriem, lai palīdzētu piecelties un klusu noteicu: «Paldies!» Bieži ieradās 5. Zemgales pulka strēlnieks Ēvalds Valters ar kundzi Veru Gribaču, kas iepriecināja ar dzejoļiem. Kopīgi dziedājām Ē.Valtera mīļāko dziesmu «Nāk rudentiņ(i)s». Ar lepnumu vedu vienu no pēdējiem 1. Daugavgrīvas pulka strēlniekiem jelgavnieku Jāni Beķeri pie 1977. gadā uzceltā pieminekļa Ložmetējkalnā, kur viņš dalījās atmiņās ar neskaitāmajiem klausītājiem. Vīrs piedzīvoja 100 gadu garu mūžu un apbedīts Jelgavas Baložu kapsētā. Viņš pievienojies Mūžības skarto karotāju pulkiem.Šogad, kā katru gadu, liels bija 1916. gada Ziemassvētku kauju atceres dalībnieku skaits. Viņu vidū arī aizsardzības ministrs Vinets Veldre, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālis Juris Maklakovs un daudzi augstākie virsnieki. Bija ieradušies Mārupes skolas un Babītes vidusskolas, kā arī Jelgavas Valsts ģimnāzijas skolēni, Svētes un citu mūsu rajona un pilsētas skolu jaunsargi. Antiņu brāļu kapos godinājām ap 3800, no tiem 1240 kritušo, latviešu strēlnieku piemiņu. Viņu vidū daudz Janvāra kaujās mūžībā aizgājušo, jo patiesais Ziemassvētku cīņās kritušo latviešu strēlnieku skaits, pēc Krievijas Valsts kara vēstures arhīva datiem, sasniedz 980. Daudz ir pazudušo – 614 –, bet daļa krituši gūstā. Lieli bija 3., 4. un 14. Sibīrijas divīzijas zaudējumi – 1913 kritušie un 2799 bez vēsts pazudušie. Nav zināmi 6. Sevišķās brigādes zaudējumi pie Babītes ezera un 2. Sibīrijas korpusa zaudējumi kaujās no Olaines līdz Kalnciemam. Neaizmirsām godināt ap 3000 kritušo sibīriešu piemiņu. Kā katru gadu, Ložmetējkalnā iedegās ugunskuri, pie kuriem sildījās daudzie dalībnieki, kavējoties atmiņās un vienojoties patriotiskās dziesmās.Ar NBS komandieri ģenerāli J.Maklakovu nonācām pie kopīgas atziņas – lai atdotu pienācīgu godu visiem kritušajiem, jāuzaicina Vācijas un Krievijas militārie atašeji, pārstāvji no sūtniecībām, prasmīgāk jāiesaista abu karojošo armiju toreizējās formās tērpti karavīri, lai dalībniekiem, sevišķi jaunatnei, būtu pilnīgāks iespaids par tolaiku notikumiem. Uz tikšanos nākamajā gadā!
