Kas mainījies, kas varēja notikt, bet nenotika, intervijā stāsta «JLM Grupas» bijušais vadītājs Arvis Rove, kurš šo sarunu dēvē par atskatu, izvērtējumu, reālistisku redzējumu un izdara savus secinājumus. Kas mainījies, kas varēja notikt, bet nenotika, intervijā stāsta «JLM Grupas» bijušais vadītājs Arvis Rove, kurš šo sarunu dēvē par atskatu, izvērtējumu, reālistisku redzējumu un izdara savus secinājumus.
Pagājušā gada vasaras nogalē Jelgavu satricināja ziņa par «Jelgavas maiznieka» ražotnes slēgšanu. Darbu zaudēja vairāk nekā 100 cilvēku. Sākta SIA «JLM Grupa» bankrota procedūra.– Vai «Jelgavas maizniekam» bija atrasts investors?Bija investors no Igaunijas, kuru interesēja «JLM Grupa», «Sono» zīmols, Jelgavas ražotne. Kopā ar investoru devāmies uz banku, lai runātu par tālākās sadarbības iespējām, jo tajā laikā «JLM Grupai» bija sākts tiesiskās aizsardzības process, un bez saskaņošanas ar banku tas nebūtu iespējams. Šā procesa mērķis bija apzināt situāciju un meklēt risinājumus. Arī uzņēmuma administrators Guntars Birsāns no iecelšanas un apstiprināšanas brīža bija lietas kursā par investora iespējām un vēlmēm. Tas bija ļoti nopietns tirgus spēlētājs, kura mērķis ir paplašināties Baltijas reģionā. Domāju, agrāk vai vēlāk šis investors parādīsies Latvijas tirgū, tikai bez «Jelgavas maiznieka».– Kas notika? Kāpēc maizes ražošana Jelgavā tomēr netika atsākta?Kad Jelgavas tiesa 2008. gada 30. jūlijā apstiprināja «JLM grupas» maksātnespēju, jau nākamajā dienā uzņēmuma vadībai bija tikšanās Liepājā, kur spriedām, kā varētu turpināt strādāt un ko darīt ar parādu «Latvijas gāzei». Uzņēmuma bankas kontos vēl bija nauda – vairāk nekā 40 000 latu. Es ierosināju izmaksāt darbiniekiem algas par jūliju, bet uzņēmuma administrators G.Birsāns neļāva to darīt un nebija arī gatavs veikt desmit dienu priekšapmaksu par gāzi. Es centos risināt šos jautājumus, biju pret to, ka ražošana tiek apturēta, jo arī investoru interesē strādājošs uzņēmums. Mums bija divas Pārtikas un veterinārā dienesta atzītas ražotnes – maize un konditoreja Liepājā, kā arī maize un saldētie produkti Jelgavā –, attīstīta infrastruktūra, tirgus, darbinieki. Bijām pārskatījuši savas iespējas un noteikuši prioritātes. Uz saldētajiem produktiem, ko ražoja Jelgavā, tika likts lielākais uzsvars, jo tirgus konkurence bija mazāka, produkti pieprasīti lielākajos veikalu tīklos. Lai ražotu saldētos produktus, nav nepieciešama gāze, un saldēšanas cehs arī patlaban varētu strādāt kā atsevišķa struktūrvienība, bet šis jautājums nekad nav ticis risināts. Nedrīkstēja apstāties, jo maizes ražošanas process ir nepārtraukts cikls. Arī veikalā par savu vietu plauktā jācīnās – ja tā paliek tukša, nāk cits. Kad uzņēmums apstājās, visi uz mums skatījās un gaidīja, taču aizvērās tirgus, jo lielveikalu tīkli jau negaidīs nedēļu vai mēnesi. Igaunijas investors vēl turpināja runāt ar administratoru par sadarbības iespējām, bet, cik man zināms, G.Birsānam nebija pieņemami turpināt strādāt un risināt jautājumu par daļēju uzņēmuma darbu. Nepanākot nekādu vienošanos, sarunas ar investoru pārtrūka, bet tas notika jau bez manas klātbūtnes. – Kas pieņēma lēmumu par ražošanas apturēšanu «Jelgavas maizniekā»? Vai to vienpersoniski izdarīja uzņēmuma administrators?Apstiprinot maksātnespējas procesu, 2008. gada 30. jūlijā es kā iepriekšējais vadītājs tiku atcelts no uzņēmuma vadības, un automātiski pēc likuma administrators G.Birsāns ir vienīgais uzņēmuma vadītājs ar paraksta tiesībām. Līdz tiesas dienai nekas neliecināja par uzņēmuma slēgšanu. Tieši pretēji – administratoram tika sniega visa informācija, risināt saimnieciskos un finansiālos jautājumus no 2008. gada 4. augusta bija viņa kompetencē. Par šādu lēmumu biju pārsteigts, šokēts un joprojām nesaprotu, kā viens cilvēks – valsts ierēdnis bez ražošanas prakses – var vienpersoniski izlemt slēgt strādājošu uzņēmumu ar vairāk nekā 210 darbiniekiem, nepieaicinot auditorus, uzņēmuma vadību un neuzdodot bijušajai valdei sakārtot lietas. Nesaprotu arī, kā viens administrators var vienlaikus uzraudzīt astoņus un vairāk uzņēmumus un būt klāt kā vadītājs. Līdz šim G.Birsāns strādājis tikai ar tā sauktajiem «tukšajiem uzņēmumiem» – ar «iztīrītiem» bankas kontiem, bez cilvēkiem utt. Manuprāt, viņam nebija pieredzes darbā ar ražojošu, aktīvi darbojušos uzņēmumu. Lai gan Maksātnespējas likums pieļauj vairākus variantus, G.Birsāns izšķīrās par bankrotu, jo – kuram administratoram ir izdevīgs strādājošs uzņēmums ar sanācijas plānu? Toties tagad ir tukšas ražošanas ēkas Jelgavā 3000 kvadrātmetru platībā un tikpat kvadrātmetru arī Liepājā, ar augstu novērtējumu – visu var izpārdot… Taču īpašumi un iekārtas ir ļoti specifiski. Tās realizējot, diezin vai banka dabūs atpakaļ aizdoto naudu, bet pārējie kreditori var nedabūt neko. Ja papēta maksātnespējas procesu vēsturi Latvijā, jāsecina, ka atdzīvinātu uzņēmumu ir ļoti maz, – tas nav izdevīgi, un pirmām kārtām nav izdevīgi administratoriem. Pagājušā gada pavasarī «JLM grupa» pirmā valstī Jelgavas tiesā iesniedza pieteikumu tiesiskās aizsardzības procesam, ko paredz Maksātnespējas likums. Tam piekrita kreditori, bet nepiekrita banka, kuras pārstāvji teica, ka viena gada laikā neizdosies atrisināt sasāpējušos jautājumus, «JLM Grupai» jāsniedz maksātnespējas – sanācijas procesa – pieteikums, un tad jau piecu gadu laikā jautājumi, iespējams, atrisināsies. Līdz ar to valsts tiesiskā aizsardzība netika panākta un tika iesniegts maksātnespējas pieteikums. Kam tagad ir labāk? «JLM grupas» piemērs parāda, kā nevajag strādāt un paļauties uz visiem likuma pantiem. Maksātnespējas likuma pirmais pants nosaka pirmkārt veicināt maksātnespējas subjekta maksātspējas atjaunošanu, uz ko arī cerēju, iesniedzot maksātnespējas pieteikumu. Ierēdņi it kā ievērojuši likumus, bet netika panākts galvenais – uzņēmuma maksātspējas atjaunošana. Un kur paliek ētiskā puse?– Kas ir «JLM Grupas» lielākie kreditori?«JLM Grupai» ir parāds nodrošinātajam kreditoram – bankai – un Valsts ieņēmumu dienestam par nenomaksātiem nodokļiem. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc iesniegts maksātnespējas pieteikums. Arī pats esmu pazaudējis daudz savas un aizņemtās naudas. Iegādājoties uzņēmumu 2006. gadā, tam jau bija vairāk nekā 2,8 miljoni latu parādu saistības, tajā skaitā valstij. Iesniedzot maksātnespējas pieteikumu, parāds bija aptuveni 2,9 miljoni latu (bankai, valstij un sadarbības partneriem). Uzskatu, ka, apstādinot uzņēmumu, radīti aptuveni 300 000 latu papildu zaudējumi – darbiniekiem alga par dīkstāvi 2008. gada augustā, kompensācijas par nostrādāto laiku un atvaļinājuma nauda. Tāpat nesamaksātie nodokļi par šo laiku un administratora papildu izdevumi.Tagad administrators pieaicinājis auditorus pārbaudīt uzņēmuma bilanci, lai gan to varēja izdarīt ātrāk – pirms slēdza uzņēmumu.– Vai, pirms vairāk nekā diviem gadiem – 2006. gada septembrī – iegādājoties uzņēmumu, varējāt tam paredzēt tik bēdīgu nākotni?Nasta bija par smagu un laiks par īsu, bet grūto periodu – 2006. gadu un 2007. gadu, kad visi prasīja lielas algas vai brauca strādāt uz Īriju, – mēs izturējām. Ja būtu noturējušies līdz šā gada janvārim, nevienam nerastos jautājums, vai esam dzīvotspējīgi. Bet man neļāva strādāt, nedeva iespēju, netika izvērtēta situācija – tas sāp. Atzīstu, esmu pieļāvis daudzas kļūdas. Man zudusi ticība un vēlme ko darīt Latvijā. Sāp, ka valsts ierēdņiem ir tik lielas pilnvaras. Joprojām notiek sarunas, un tiesu darbi turpināsies vēl ilgi. Uzņēmuma maksātnespējas beigu termiņš ir 2010. gada 30. jūnijs. Daļēji atzīstu savu vainu, taču naudu – 123 000 latu – no uzņēmuma kases neesmu ņēmis. Laiks rādīs un saliks visu pa vietām. Es jūtu, ka administrators nav pārliecināts par savām darbībām. Gribu atvainoties visiem darbiniekiem, ka iznāca tā, kā tam nevajadzēja būt. Es centos, bet man neizdevās…. – Kā vērtējat pašreizējo situāciju valsts ekonomikā?Uzņēmējiem nav valsts atbalsta, bet valstij nav tālāka redzējuma. Ir daudz kontrolējošo institūciju, kas jāuztur. Es nesaku, ka tās nav vajadzīgas, bet jautājums ir par to, vai tās ražošanu stimulē vai gremdē. Nekad neesmu lūdzis valsts atbalstu, bet gan vēlējies, lai tā veicinātu uzņēmējdarbību un netraucētu strādāt. Uzņēmēji nezina, kas būs pēc gada vai diviem. PNV likmi jau sen vajadzēja paaugstināt, bet tas bija jāpaziņo laikus. Zinu, ka izstrādāti ļoti labi projekti, bet bankas nedod kredītus to īstenošanai, jo tagad tāda politika – nevienam neko nedot. Bet ko darīt ar projektiem, kas realizēti, piemēram, par 75 procentiem un naudas pietrūkst atlikušajiem 25 procentiem? ViedoklisMaksātnespējīgā uzņēmuma «JLM Grupa» administrators Guntars Birsāns: Pagājušā gada martā «JLM Grupa», iesniedzot pieteikumu tiesiskās aizsardzības procesam, neieguva bankas saskaņojumu, jo tā nenoticēja uzņēmuma vadītājam, ka viņš spēs izpildīt savas saistības. Tā kā vadītājs nespēja norēķināties ar kreditoriem, pats iesniedza tiesā maksātnespējas pieteikumu. Pēc tiesiskās aizsardzības procesa sākšanas uzņēmums pārtrauca maksāt nodokļus, un izveidojās aptuveni 600 000 latu nodokļu parāds. Netika maksāts arī citiem kreditoriem, un izveidojās 2 900 000 latu parāds. Tad banka realizēja finanšu ķīlu, apķīlāja uzņēmuma kontus, un nebija iespējams strādāt. 10. jūlijā bija lauzti līgumi ar visiem veikaliem, bet «JLM Grupa» par maizes tirdzniecību noslēgusi līgumu ar vienu uzņēmumu – SIA «Sono maiznīca», kas piederēja bijušajam uzņēmuma vadītājam Rovem. Tam maize tika pārdota par puscenu. Augusta sākumā «Sono maiznīca» «JLM Grupai» bija parādā 170 000 latu, kas nav samaksāti līdz šim brīdim. Cita tirgus nebija, vien «Sono maiznīca», un, jo vairāk maizes tika saražots, jo lielāks kļuva parāds, bet naudas nebija. Lai samaksātu priekšapmaksu par gāzi, naudas pietika, bet darbinieku algām – nepietika. Lai gan uzņēmuma vadītājs man teica: «Tas nekas, ka nepietiek, – ražosim!», es, neredzot turpmāko iespēju, kā samaksāt cilvēkiem, un, ņemot vērā, ka ražošana rada tikai zaudējumus, gadiem ilgi uzkrātās ap trīs miljonu latu parādu saistības, bloķētos bankas kontus, kā arī to, ka, sākot no 20. februāra, no uzņēmuma kases tika izņemti 123 000 lati, kas nav atdoti, pieņēmu lēmumu ražošanu apturēt. Gribu uzsvērt, ka ražošanas apturēšana ir visa iepriekšējā sekas. Mana rīcība bija arī šķērslis uzņēmuma vadītājam gūt pēdējo labumu. Turklāt viņš man neiesniedza biznesa plānu, sanācijas projektu un neveica darbības, lai ražošanu atjaunotu.Skaitļi un fakti SIA «JLM grupa», kas bija ceturtais lielākais maizes ražošanas uzņēmums Latvijā, izveidota 2005. gada oktobrī, apvienojot a/s «Jelgavas maiznieks» un »Liepājas maiznieks». Pirms tam Liepājas uzņēmuma kontrolpaketi nopirka Zviedrijas investīciju fonds «East Capital Amber Fund», kam piederēja arī aptuveni puse »Jelgavas maiznieka» akciju. Negūstot cerēto peļņu, 2006. gada septembrī fonds «JLM grupu» pārdeva bijušajam «Liepājas maiznieka» izpilddirektoram un valdes priekšsēdētājam Arvim Rovem. 2007. gadā uzņēmums sāka piedāvāt produkciju ar zīmolu «Sono», kā arī viens no pirmajiem Latvijā sāka saldēto produktu, piemēram, strūdeļu un speķa pīrādziņu, ražošanu. «JLM Grupa» ar maizi apgādāja Jelgavu un Liepāju. Uzņēmuma produkciju varēja iegādāties lielākajos Latvijas veikalu tīklos «Rimi», «Maxima», «Nelda», «Mego» un citās mazumtirdzniecības vietās. 2007. gadā uzņēmums strādāja ar 3 800 000 latu apgrozījumu un 113 760 latu zaudējumiem, nodarbināja 290 darbinieku. Nodokļos samaksāti aptuveni 450 000 latu.
