Deviņdesmito gadu saimniecisko lejupslīdi labi pārdzīvoja čigāni, starp kuriem, šķiet, nav neticīgo.
Mazāk par procentu Latvijas kopējā iedzīvotāju skaita veido čigāni jeb romi (tiek lēsts, ka viņu ir no astoņiem līdz piecpadsmit tūkstošiem). Taču baznīcās čigāni pamanāmi – bieži vien viņi, ieejot dievnamā, nometas ceļos un temperamentīgi karsti lūdz. Jelgavā šīs tautas īpatsvars ir mazliet lielāks nekā vidēji valstī. Čigāni sastopami gan katoļu, gan pareizticīgo, bet visvairāk luterāņu baznīcās. Viņi turas mazliet savrup. Kā sarunā teica kāda čigānu vecmāmiņa: «Es neeju pie draudzes, bet pie Dieva.» Ja var atrast kopīgu valodu Šķiet, visvairāk romi iesaistījušies nelielajā Svētās Vienības draudzē, kuras mājvieta ir Sv.Jāņa baznīca. Mācītājs Ralfs Kokins teic: «Čigāni veido lielu daļu mūsu draudzes, kurā gan nevienu pēc tautības nešķirojam. Ja cilvēki ar dažādām mentalitātēm, tradīcijām var atrast kopīgu valodu, tas ir skaisti.» Svētās Vienības draudzē par pērminderi (mācītāja palīgs dievkalpojuma norisē) kalpo Haralds Didžus, kurš ir Jelgavas Čigānu biedrības vadītājs un nāk no pirmajā brīvvalstī slavenās Andreja Pauča dzimtas. Svētdienā pēc dievkalpojuma Didžus kungs piekrita sarunai viņa māsas Elitas Cīces mājās. Tam par iemeslu bija Elitas septiņpadsmitgadīgā dēla Jura iesvētības, kas notika pirms pagājušajiem Ziemassvētkiem. «Iesvētību brīdis bija ļoti saviļņojošs,» stāsta Elita. «Žēl, ka nevarēja būt klāt vecmāmiņa Erna, kurai gadu nasta un slimības jau vairākus gadus liedz dievnama apmeklējumu,» piebilst Haralds. «Ņem nost krustiņu!» Atceroties sevi māsasdēla Jura vecumā, Haraldam nāk atmiņā iesaukšana padomju armijā. Tolaik puišiem plikiem vajadzēja iet pa ārstu kabinetiem, kur viņu atbilstību dienestam, vienam vai citam ieroču veidam skatīja dažādi speciālisti. Kad Haralds bija novilcis kreklu, atklājās – uz viņa kakla ir ķēdīte ar krustiņu. Jelgavas kara komisārs Besarabovs čigānu puisim teicis: «Ņem nost krustiņu!» Viņš atbildējis: «Neņemšu!» Strīds turpinājies kādu pusstundu. Komisārs kļuvis zils no dusmām. «Toreiz krustiņu man vajadzēja noņemt, taču tas netraucēja iet baznīcā un ticēt,» piebilst H.Didžus. Padomju laikā draudzes locekļus un baznīcā gājējus bieži vien izsekoja, kontrolēja, taču čigāniem, kuri sabiedrībā necentās ieņemt dižus amatus, tas diez cik nekaitēja. «Kaut skolā labi mācījāmies, negājām ne pionieros, ne komjauniešos. Māte neļāva. Ja tici Dievam, tu nedrīksti dot citus solījumus,» atceras Elita. Tirgošanās ir asinīs No kā daudzi čigāni iztiek? «No tirgošanās, ko padomju laikā sauca par spekulēšanu,» saka H.Didžus. Tādēļ nav brīnums, ka Juris, pabeidzis deviņas klases 1. ģimnāzijā, aizgāja uz Amatniecības vidusskolu mācīties par komersantu. Taču diemžēl nesekmējās matemātika, un kopš septembra puisis ne mācās, ne strādā algotu darbu. Taču mājās darāmā ir gana, jāpalīdz arī trīsgadīgā brālīša Mareka audzināšanā. Dzīves posmā, kad brīvā laika vairāk, Juris nolēma iet iesvētes mācībā. Oktobrī iesvētāmo grupā pirmās nodarbības, kas notiek reizi nedēļā, jau bija novadītas. Mācītājs sākumā gribējis puisim piedāvāt mācīties nākamajā grupā pēc jaunā gada un iesvētīties uz Vasarsvētkiem, taču tad abi ar onkuli Haraldu nolēmuši, ka «dzelzs jākaļ, kamēr karsta». «Starp grupas biedriem manu vienaudžu nebija, visi gados vecāki. Neesmu gājis kopā ar citiem draudzes locekļu bērniem svētdienas skolā. Taču dievnamā jūtos kā savējais, un arī mācītājs man garā tuvs,» saka Juris. Dzīvojot mājās, viņš nonācis pie atziņas, ka būs vien jāmācās, jo tikai ar izglītību dzīvē var patstāvīgi nostāties uz kājām. Tomēr pamatā ir arī ticība. Ticība paliek Juris piedzima laikā, kad impērija bruka, pazuda «perestroikā» izcīnītais valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem. Pēc demogrāfu atzinuma, deviņdesmitajos gados Latvijā vienīgā tauta, kas skaitliski palielinājās, bija čigāni. Ko lai viņi saka tagad – šajā ekonomiskajā lejupslīdē? «Nevar jau mūsu tautu idealizēt. Esam «modernizējušies»,» pasmaida Elita, piebilstot, ka viņas ģimenē ir tikai divi bērni. Viņa ar Haraldu stāsta, ka tagad reti kura ģimene turoties kopā, kā tas čigāniem tradicionāli bija pieņemts. Gadās, ka bērni tiek pamesti bērnunamos. Vienīgi neesot tādu čigānu, kuri teiktu, ka ir neticīgi. Pret Dievu viņu tautiešiem ir sava bijība. Viedoklis Mācītājs Ralfs Kokins: Haralda Didžus kalpošanu draudzē varētu salīdzināt ar Šveices pulksteni – ļoti akurāts, precīzs, godprātīgs. Cilvēks bez kādām atrunām. Tās ir vērtības, kuru sabiedrībā trūkst. Uzlūkojot otru cilvēku, mēs parasti jautājam: «Vai tev var uzticēties?» Haraldam var. Līdzīgi ir ar mūsu draudzes čigānu sievietēm, kas iesaistījušās baznīcas uzkopšanā. Viņas šo darbu veic nesavtīgi, negaidot, ka kāds viņām par to atlīdzinās.
