Pārstāstīt, kas notika Doma laukumā otrdienas vakarā, nav jēgas. Tie, kas paši nepiedalījās mītiņā un tam sekojošajās – kā lai to precīzāk nosauc – nesankcionētajās protesta izpausmēs, būs redzējuši reportāžas visos iespējamos tālrādes kanālos. Īsi sakot, cik viens pasākums bija prognozējams un, godīgi sakot, no rīkotāju un oratoru puses sanākušos neuzrunājošs, tik tā turpinājums pārsteidza ar samērā stihisko, tomēr organizētību un, galvenais, rezultātu. Partijas «Sabiedrība citai politikai» mēģinājums koķetēt ar 1905. gada 13. janvāra «asiņainās svētdienas» notikumiem sanāca tāds – nekāds. Viss norisinājās tik tradicionāli un paredzami, ka saprotama to neapmierinātība, kuri šajā ekonomiskās un politiskās spriedzes laikā sagaidīja no organizatoriem skaidru valodu – jā, mēs esam īstie un patiesie sociālās vienlīdzības un ekonomiskās atdzimšanas karogi. Tā vietā, kā ierasts, opozicionāri palamāja pozicionārus, sarunātie runātāji pa savam pažēlojās par grūto dzīvi, bet koristi, piepalīdzot mītiņotājiem, uzvilka pa žēlai dziesmai.Savukārt tas, kas notika pēc tam, ticamākais, nekādi neierakstījās organizatoru scenārijos. Iespējams, daļēji nekārtību plāns tika izštukots kaut kur citur un neradās Doma laukumā mītiņojošo galvās. Lai vai kā, skaidrs ir viens – pašiem par brīnumu, esam nonākuši demokrātiskas sabiedrības neapmierinātības izpausmes nākamajā spirālē. To palīdzēja izdarīt paaudze, kuru mēs esam izaudzinājuši. Muļķīgākais, ko patlaban varētu izdarīt valsts vara, – izmantot vēl lielāku represīvo spēku, lai iebāztu atpakaļ pudelē izsprukušo, kaut arī neglīto, tomēr demokrātijas džinu.
