Tā bijis vienmēr, kopš sevi atceros un apzināti esmu spējusi definēt savas sajūtas, – vairāk par pašiem svētkiem man paticis mirklis (minūtes, stundas un pat dienas) pēc. Šķiet, objektīvi tam grūti atrast izskaidrojumu, jo patērēts milzum enerģijas, lai notikumu saplānotu, atrastu kādu «kičīgu» receptīti, iepirktu tai nepieciešamos produktus, kurus saskaņā ar Mērfija likumu nekad neizdodas dabūt pirmajā piegājienā, vajadzīgajā daudzumā un svaigumā. Un kur nu vēl dažādi aksesuāri, ziedi un salvetes, galda klāšana un istabas pošana, pa rokai atstājot kādu ideju jautram brīdim. Tām gan parasti jāķer noskaņojums, bet sagatavoties taču vajag!Un tad tas notiek! Viņi nāk! Viesu daudzums, dzimums un vecums, protams, mainījies laikam līdzi. Sākumā tie parasti bijuši vecāku ciemiņi, kuru kompānijai mums, bērniem, vienkārši vajadzēja pielāgoties un pa pusei piespiedu kārtā draudzēties ar viņu līdzpaņemtajām atvasēm. (Socializācija uz līdzenas vietas!) Bet drīz vien nāca laiks pašas rīkotām ballītēm, kas vienmēr izvērtās vērienīgas (cilvēku skaita ziņā), kā arī turpinājās asistēšana lielo ģimenes saietu organizēšanā.Nezinu, vai jaunības vai citam skatam uz dzīvi, bet 90. gadu sākumā sagatavot svētkus pašu spēkiem šķita elementāri – iepriekšējā vakarā vārīja kartupeļus rasolam un auksto gaļu, pupiņas un olas, ko sapildīt. Pagrabā noteikti varēja atrast dažādus konservus, mājās bija žāvēta gaļa. Un kādus desertus mēs taisījām! Rupjmaizes kārtojums, kafijas krēms, grauzdētas auzu pārslas, buberts, dzeltens, dzeltens biskvīts – minimāli izdevumi un efektīvs risinājums. Un daļa zaudētas godības…Šodienas viesības ir daudz sarežģītākas un dārgākas. Tās nenotiek tik bieži, jo mainījušās attiecības, pasaule sākusi griezties ātrāk un krities vēriens, bet, kad pavasarī mūsmājās sabira vairāki desmiti ciemiņu (no kuriem 17 bija mazi bērni), mana sirds atkal kusa… (Tas nekas, ka mudžēja kā skudru pūznī un sīči revidēja visu, kas nebija piesiets.)Tomēr tā īstā sajūta vienmēr bijusi mirkli (minūtes, stundas un dienas) pēc, kad novākts lielais trauku kalns, istabas ieņēmušas iepriekšējos veidolus un bērni, satrakojušies, laimīgi un noguruši, pielauzti gulēt. Mirklis, kad ierausties dīvānā, sajust dāvāto ziedu un izdegušo sveču aromātu, beidzot nogaršot kūku, kuras baudīšanai pietrūcis laika. Vēl tikai katru šūnu atvērt neizskaidrojamai, pulsējošai enerģijai un sajusties tik sasodīti labi!
