Dabasgāzes sprādzienu bīstamības aktualitāte ne Latvijā, ne pasaulē nav mazinājusies.
Gadi gājuši, taču Raiņa ielas piecstāvu namā iepretim katoļu katedrālei vēl aizvien, uzmanīgi skatoties, ar zinātāja palīdzību var pamanīt ķieģeļu šuvi, kas liecina par vienu no pēckara Latvijā traģiskākajām katastrofām, kurā dzīvību zaudēja 41 cilvēks. Šī šuve savieno mājas daļu, kas pēc dabasgāzes sprādziena palika neskarta, ar to, kuru eksplozija 1969. gada 12. janvāra svētdienas rītā pulksten 10.55 vienā mirklī pārvērta drupās. No patosa līdz traģēdijaiPiecpadsmit mājas austrumu gala kāpņu telpas dzīvokļi sagruva pilnīgi, no nākamās kāpņu telpas daļēji iebruka pieci. Pēc pusgada mājas sagruvusī daļa tika atjaunota, tādēļ arī izveidojās minētā šuve, kas šķiet taisna kā nežēlīga naža grieziens. Raiņa ielas 9. nams bija būvēts Latvijas Lauksaimniecības universitātes (tolaik Lauksaimniecības akadēmijas) mācībspēku ģimenēm, kas tur lielākoties arī dzīvoja. Tādēļ šogad 13. janvārī LLU Rektorātā ar klusuma brīdi tika pieminēti katastrofas upuri. Atskatoties uz notikušo no gadu distances, par galveno katastrofas cēloni tiek minēts speciālistu zināšanu, pieredzes trūkums dabasgāzes drošības jautājumos. Rūpnieciski ražotu gāzi Latvijā pazina jau kopš 19. gadsimta vidus. Taču pirmo gāzes fabriku jaudas ir nieks salīdzinājumā ar to, kas notika padomju impērijā 20. gadsimta sešdesmitajos – astoņdesmitajos gados, kad noritēja visas savienības gazifikācija. 1966. gada 5. septembrī Jelgavā, tagadējā Hercoga Jēkaba laukumā, tika sarīkots svinīgs mītiņš par godu pirmo uzņēmumu un dzīvojamo namu pieslēgšanai Dašavas (Ukraina) gāzes maģistrālei. Pasākuma laikā pilsētas centrā tika iedegta dabasgāzes lāpa, līdzīgi kā to dara olimpiskajās spēlēs. Piecdesmit piecu dzīvokļu namu Raiņa ielā 9 uzbūvēja 1967. gadā, un arī tas bija pieslēgts gāzei. Grēkāžus atrada1969. gada 12. janvāra rītā mājas iedzīvotāji konstatēja gāzes smaku. No vairākiem dzīvokļiem tika zvanīts gāzes avārijas dienestam. Atbraukusī brigāde konstatēja sagāzējumu un centās atrast noplūdes avotu. Taču šajā situācijā, kad sagāzējums bija sasniedzis sprādzienbīstamo robežu, noplūdes avota meklējumiem bija otršķirīga nozīme, pirmām kārām vajadzēja evakuēt nama iedzīvotājus. 1969. gada jūlijā, augustā Rīgā šo lietu izskatīja Latvijas PSR Augstākā tiesa. Par krimināli sodāmiem tika atzīti divi Jelgavas Gāzes saimniecības montāžas un ekspluatācijas kantora darbinieki, kas, jāpiebilst, nebija komunistiskās partijas biedri. Viens bija vecākais meistars, kuram piesprieda brīvības atņemšanu uz diviem gadiem, otrs – galvenais inženieris, kuram pienācās labošanas darbi paša darbavietā, gadu ieturot desmit procentu no algas kā soda naudu. Kā sacīts spriedumā, viņu noziegums bija nepietiekami stingra divu citu uzņēmuma darbinieku – gāzesvadu apgaitnieku – kontrole. Proti, šiem apgaitniekiem kantorī neesot ticis izsniegts lauznis un āmurs, kas 1969. gada bargajā ziemā bija nepieciešami, lai varētu izdauzīt ledu pie gāzes kondensāta nolaišanas ventiļa metāla apvalkiem jeb gāzinieku valodā – kapēm. Pēc tiesā pierādītās versijas, kas varētu būt diezgan ticama, šīm kapēm tiešām bija liktenīga nozīme katastrofas cēloņa – gāzesvada plīsuma un tātad noplūdes – izraisīšanā. Vienkāršoti skaidrojot lietas tehnisko pusi, var teikt, ka kondensāta atvads bargajā ziemā iesala. Kapē izveidojās ledus, kas saspieda gāzes ventili kā skrūvspīlēs. Pa Raiņa ielu braucošajām automašīnām šīs ledus «skrūvspīles» tricinot, ventilis pamatnē pie gāzesvada aizlūza, un sākās noplūde.Sagāzēta māja, kinoteātris…Sasalušās zemes dēļ gāze nevarēja izplūst atmosfērā turpat pie aizlauztā ventiļa, sāka meklēt ceļu zem bargās ziemas uzliktā ledus vāka un gar sadales vadam piegulošo, irdeno zemi nonāca tur, kur plūsmas pretestība bija vismazākā, – pie siltumtrases. Siltumtrases un gāzesvada krustpunkts atradās apmēram sešus metrus no 9. mājas ziemeļu gala. Tādējādi apmēram pusotru metru dziļumā ieguldītais siltumvads, ieejot noslēgtajā ēkas pagrabā, gar savām ārsienām pludināja līdzi šo pazemē klīstošo, no maģistrāles bojājuma nākošo gāzi. Nav iespējams pateikt, cik ilgi un cik daudz mājas pagrabā gāze bija saplūdusi. Varbūt tas turpinājās vairākas diennaktis, jo, kā tika noteikts tūlīt pēc sprādziena, gāze bija izplatījusies pazemes komunikācijās plašā apkārtnē. Piemēram, tūlīt pēc sprādziena pagraba sagāzējuma dēļ nekavējoties tika pārtraukts bērnu seanss kinoteātrī «Zemgale» (tagadējā biznesa centrā), kas no Raiņa ielas 9. nama atrodas apmēram 150 metru attālumā. Drupas vāca divas diennaktisKas iniciēja sprādzienu? To nedz toreizējie tiesas eksperti, nedz kāds katastrofas aculiecinieks nevarēja skaidri pateikt. Kad gāze pagrabā vai pat mājas pirmajos stāvos bija sakrājusies sprādzienbīstamā koncentrācijā, pietika ar pavisam niecīgu, acij nemanāmu dzirksteli, kas, piemēram, varēja rasties pat no elektriskā slēdža nospiešanas, iedarbinot vai izslēdzot kādu ierīci. Iespējams, tas notika mājas otrajā un trešajā stāvā, kur visi iedzīvotāji gāja bojā un triju mirstīgās atliekas pat netika atrastas. Glābšanas darbos, ko sāka sprādzienā cietušo kaimiņi, drīz iesaistījās ugunsdzēsēji un Lauksaimniecības akadēmijas studenti, kuri Sporta namā saņēma civilajai aizsardzībai glabātās lāpstas, laužņus un cirtņus. Palīgā nāca arī karavīri. Tūlīt gan bija skaidrs, ka ar cilvēku pūlēm bez jaudīgiem celtņiem pie cietušajiem, kuri atradās zem dūmojošajām drupām, klāt netikt. Jelgavā tolaik darbojās vairāki spēcīgi celtniecības uzņēmumi, kas pēc pilsētas vadības rīkojuma ar savu tehniku ieradās pēc pāris stundām. Nepārtraucot darbu, divās diennaktīs celtnieki atbrīvoja nelaimes vietu no drupām. Glābšanas darbos atklājās vairāki padomju laika civilās aizsardzības mīnusi. Taču, ja šodien, nedod Dievs, kaut kur Latvijā vajadzētu glābt cilvēkus, kas atrodas zem kādas ēkas drupām, diez vai būtu iespējams, nezaudējot ļoti dārgo laiku, atrast celtniekus, kuri varētu veikt šos darbus. Katastrofas mācībasPēc Jelgavas traģiskā notikuma Padomju Savienībā tika mainīti vairāki būvniecības noteikumi. Pirmkārt, bija prasība, ka visiem pagrabiem jābūt nepārtraukti vēdināmiem. Dabasgāzes pievadi pie ēkām tika pārlikti tā, lai tie neieietu mājā caur pagrabu, bet gan redzamā, viegli kontrolējamā vietā virszemē. Stingrākas prasības tika noteiktas arī saistībā ar citām pazemes komunikācijām – ūdens, kanalizācijas vadiem, siltumtrasēm. Lai mudinātu iedzīvotājus nekavējoties ziņot par gāzes noplūdēm, gāzes avārijas dienestam ieviesa viegli iegaumējamu trauksmes telefona numuru 04, ko mūsdienās papildina arī 112.Tomēr gāzes sprādzieni dzīvojamās ēkās atkārtojas gan Latvijā, gan citviet pasaulē, kas liek nezaudēt modrību. UzziņaiDzīvībai bīstamu gāzes sprādzienu vidēja lieluma virtuvē (32 kubikmetru lielā telpā) var izraisīt četru stundu ilgstoša gāzes izplūde pa neaizdegtu gāzes plīts degli. Eksplozija iespējama, ja gāzes koncentrācija gaisā ir no 4 līdz 14 procentiem.
