Pēdējā laikā par kopīgā valsts maka satura tērēšanu dzirdēts tik daudz, ka galva sākusi iet riņķī. Pēc lielā izbīļa, ka esam palikuši pie sasistas, piedodiet, tukšas siles, varam daudzmaz uzelpot, jo, sametot kolektīvo valstu kolekti, Latvija galīgi pa burbuli neaizies. Vismaz pagaidām. Saprotams, tālākais jau mūsu pašu ziņā, vai vairāk nekā vesela gada valsts budžeta nauda tiks likta lietā vai noēsta kūkās. Līdzšinējā prakse par pirmo variantu liek šaubīties, sliecoties novērsties uz otro – tērēsim ne tur, kur vajag.Viens no priekšlikumiem, kas līdz šim skanējis gadiem un sola ne tikai tūlītēju, bet arī uz nākotni vērstu labumu, – beidzot ķerties pie valsts un pašvaldību atbalstītas energoefektivitātes paaugstināšanas programmas. Godīgi sakot, nekad neviens nav bijis pret tādas ieviešanu. Parunā ar jebkuru atbildīgo ministru vai amatpersonu aci pret aci – neviens nav pret. Visi tikai par. Vien tālāk nekas nenotiek. Tūlītējiem ieguvumiem – mazāks energoresursu patēriņš, dzīves kvalitātes uzlabošanās renovētajās mājās – papildus nāk klāt daudz piesauktā vietējo būvuzņēmumu darbības uzturēšana. Par samazinātu importējamo energoresursu apjomu nemaz nerunājot. Tā vietā, izskatās, jau pērn valdība pieņēmusi stratēģisku lēmumu ieguldīt šim brīdim mežonīgi lielu naudu vienā megaprojektā – bibliotēkā. Protams, skan sauklis, ka tas nodrošina ar darbu pašmāju būvniekus. Vien jāpiebilst – šādi izglābto daudzums ir salīdzinoši neliels. Ja pieņemam, ka bibliotēkas «vilciens» jau aizgājis, nav par vēlu tomēr iedzīvināt minēto programmu. Atdeve būs lielāka un uz nākotni vērsta.
