Pagājuši garāki svētki, kuros cits citam esam vēlējuši visādus labumus un paši bijuši tik labi un jauki, ka pat neērti sacīt kādu stingrāku vārdu. Taču nu ir janvāris, un tie paši cilvēki dara muļķības un cūcības. Kāpēc? Kārlis Ulmanis bija slavens ar saviem izteicieniem. Avīzēs un žurnālos bija rubrikas «Vadonis teica». Kas nu tos tik daudz ievēroja? Tomēr atmiņā kaut kas no viņa sacītā aizķēries. Gandrīz vai katru runu sākot un beidzot, visbiežāk lietotais bija «Vienoti Latvijai!». Tad vēl – «Katrs savā darbā, visi valsts darbā». Izrādās, K.Ulmanis bijis gudrs vīrs, kurš pratis atgādināt par galveno – līdzatbildību. Domāt ne tikai par sevi, bet valsti kopumā, kuras labklājību nodrošina katra cilvēka darbs un apzinīgums. 13. janvāra vakarā Doma laukumā šķita, ka pašu ne vienreiz vien vēlētie Saeimas deputāti un valdība nomainīti pret, teiksim, kādiem Kamerūnas ļaudīm. Tagad brēc: «Atlaist!» Vietā vēlēšot krustdūrienos izšūtu un ar tamboradatu apcakotu Saeimu. Lūk, te mēs, un tur viņi. Neesam mēs tik liela tauta, lai dalītos divās daļās. Kaut arī laika griežos karojis brālis pret brāli, tomēr esam viena tauta. Ko var gribēt no pašreizējās Saeimas un valsts vadības? Vairums bijuši padomju funkcionāri. Pierakstījumi, blatu būšana, izčīkstēšana. Mēs zinām, kā tas bija. Ne visi to darīja, bet liela daļa gan. Tā paaudze, kas teica «mans darbs ir vairāk nekā es pats», bija līdz 1940. gadam. Teiciens «firma garantē» vairs nav goda lieta, bet tukša pļāpāšana. Latviešu zemnieks, kas gadu simtiem izdzīvojis un savu zemīti kopis, dažādu kungu pārvaldīts, nu būšot bez valsts maksājumiem izputināts. Jāaudzina jauna, godīga un atbildīga darba paaudze, kurai lielākais lepnums būs kvalitatīvs darbs, nevis liela alga. Tad būs, no kā izvēlēties labus valsts vadītājus. Taču jābūt klāt ar padomu, lai viņi ko nepareizu nesastrādātu. Kur bija tie stingrie vīri, kam vajadzēja nobremzēt puišus Doma laukumā pirms logu dauzīšanas? Kādreiz 16. martā pie Brīvības pieminekļa pat nobremzēja vecāko klašu skolēnus, kurus kāds gribēja uzlaist virsū Mavrikam Vulfsonam, jo pie visa esot vainīga viņa tauta. Jauniešiem gribas sevi parādīt kā jauniem gailēniem. Ieraudzījuši barā krievu vidusskolas audzēkņus, gribēja viņus dzīt prom, ko viņi te meklējot. Kad stingri noteicu, ka šajā vietā un laikā jāsavalda rokas un nevar kārtot rēķinus, – aprimās. Laikam tiesiski tas nebūtu īsti pareizi, bet man šķiet, no tiem vairāk nekā 100 noķertajiem Doma laukuma un Saeimas dauzītājiem vajadzēja atlasīt desmit un kaut vai 20 policistu uzraudzībā nākamajā rītā aizsūtīt palīgā sētniekiem sakopt piedrazoto laukumu. Iespējams, iegūtu desmit apvainotu ienaidnieku, bet varbūt tomēr puišiem galvas noskaidrotos. Par pārkāpumiem jāatbild. Kā Anna Seile teica: «Ne to vien latvieši izturējuši un izturēs vēl.» Tikai nevajag bļaustīties un pa gaisu grābstīties, arī pašlepnumu zaudēt ne. Par Ivaru Godmani runājot, vieglāk pieņemt lēmumu pašam, nevis aprunāties ar citiem un pierādīt savu taisnību, jāuzklausa arī citu padomi. No malas raugoties, tik augsta ranga vadītājam tas tomēr izskatās nepieklājīgi.
