Barikāžu dalībnieku pieredze var noderēt mūsdienās.
Ja tu, piemēram, iestājies par to, ka par skolas prezidentu vajadzētu ievēlēt Pēteri, uzklikšķini kādu atbalsta rindu internetā savas skolas mājas lapā. Ja tevi, piemēram, satrauc bezdarbs, medicīnas pakalpojumu sadārdzināšanās, valsts vai pašvaldības līdzekļu šķērdēšana, vari rīkot piketu vai pat streiku, iesaistīties politiskajā partijā. Taču, šķiet, pilsoniskās aktivitātes augstākais sasniegums atjaunotajā Latvijas Republikā līdz šim bijušas 1991. gada janvāra barikādes. Protams, mūsdienu sakaitētajā gaisotnē vieglāk iesviest akmeni Saeimas logā. Lai tā vietā kaut vai turpat Vecrīgā izveidotu jaunu, par tautas interesēm stāvošu barikādi, vajadzētu vairāk spēka, zināšanu un iedvesmas. Šajā «Novadiņa» lappusē – Ozolnieku Motosporta muzeja vadītāja Alfrēda Zamocka un cīņas sporta trenera LLU pasniedzēja Boļeslava Matusēviča stāsti par to, kā tapa 1991. gada janvāra barikādes. Tikšanās bez norunas«No astoņdesmito gadu sākuma Ozolniekos vadīju motosporta klubu. Sākoties atmodai, tāpat kā agrāk «kūņojāmies» pa motokrosiem, Vācijā čaļiem pirku lietotus močus un no turienes vedu lietotas riepas, ko pārdevu Jelgavā. Par riepu naudu arī klubs kaut kā iztika. Apkurei gan līdzekļu nebija, degviela kļuva dārgāka, – sportisti juta, ka pārejas periods no impērijas uz nacionālo neatkarību ir nežēlīgs. 1990. gada beigās saimnieciskā ziņā iestājās tāds savāds klusuma brīdis, kad nevarēja nemanīt – kaut kas milst, kaut kam jānotiek. Atceroties pirmo braucienu uz barikādēm, jāmin Ozolnieku melioratoru PMK 13 priekšnieks Jānis Melderis. Viņš deva transportu. Mēs motoklubā sarunājām un pievienojāmies. Ozolniekos pie tautas nama iekāpām autobusā, skatāmies – visi savi čaļi: šoferi, melioratori. Iebraucot Rīgā, «lazu» (veca padomju laika autobusa marka – red.) nolikām starp Nacionālo teātri un agrāko Latvijas Bankas ēku, paši devāmies uz Vecrīgu, kur sākās barikāžu ierīkošana. Acīs iekrita, ka turpat pie Augstākās Padomes (tagad Saeimas – red.) ēkas Mazajā Pils ielā bija noliktas četras piecas melnas «Volgas» (tās padomju laikā nereti izmantoja dažādu priekšnieku pārvadāšanai – red). Automašīnas traucēja izveidot nožogojumu, tajā sakaitētajā atmosfērā likās – kāds to speciāli izdarījis. Teicu savējiem: «Kur tie biedēkļi tās volgas nolikuši! Zēni, nav ko čakarēties!» Tad mēs pa sešiem, astoņiem vīriem tās automašīnas pacēlām un aiznesām malā. Vecrīgā satiku daudz savu kolēģu. Tur bija gan Jāņa Rutuļa Jāņmuižas motobraucēji, gan rīdzinieki, gan citi. Kopā ar rīdzinieku nelaiķi Valdi Vorslovu, kurš agrāk startēja Ozolnieku motosporta klubā, spriedām – lai gan ir barikādes, kas bruņumašīnām un tankiem bija nepārvarams šķērslis, «sūdi te var sanākt», ja pretinieks uzbruks ar izpletņlēcējiem. Čaļiem, kas dienējuši padomju armijā, bija skaidrs, ka neieņemamas barikādes nav. Šķiet, cilvēki to īsti neapzinājās. Naktī pa Vecrīgu bezbēdīgi staigāja iemīlējušies pārīši. Jaunieši visā notiekošajā atrada kaut kādu romantiku. Skaisti. Barikādēs biju divas diennaktis. No laukiem ieradās palīgspēki, maiņa. Es atgriezos Ozolniekos, kur turpināju ķīlēt močus un gatavoties kārtējām sacensībām.» Pierakstīts no Ozolnieku Motosporta muzeja vadītāja Alfrēda Zamocka stāstījuma Gaidījām x stundu«Turpinoties atmodai, bija skaidrs, ka sagaidāma Latvijā izvietotā PSRS karaspēka pretdarbība un provokācijas. Kurš pirmais tam stāsies pretī? Protams, sportisti un ne jau pingponga spēlētāji, bet cīkstoņi. 1990. gada rudenī VEF Kultūras pilī Latvijas Tautas frontes 3. kongresā satiku agrāko cīkstoni Latviešu strēlnieku apvienības vīru Valdi Ķiploku. Sarunājām, ka es Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) cīņas zālē, kas atradās Meža fakultātes pagrabstāvā, trīs reizes nedēļā trenēšu Jelgavas pašaizsardzības grupu, kura gatavojas tā sauktajai x stundai. To akceptēja arī LLU Sporta katedras vadītājs Oļģerts Hehts. Reiz gan tiku izsaukts «uz kafiju» katedrā, kur bija ieradies padomju valsts Drošības komitejas pārstāvis (LLU absolvents, mans bijušais cīkstonis). Viņš prasīja, ko es tagad trenēju, taču galu galā lika mūs mierā. Cīņas zāles logus gan aizklājām ar aizkariem, lai mazāk kāds okšķerē. Tā sauktā x stunda pienāca 1991. gada 13. janvārī. Pēc tautas manifestācijas Daugavas krastmalā LLU autobusā atgriezāmies mājās. Jau ceļā uz Jelgavu pa radio dzirdējām aicinājumu braukt atpakaļ uz Rīgu un veidot barikādes. Lielākā daļa mūsējo noguruši devās mājās pie ģimenēm, bet es tomēr iekāpu vilcienā un atgriezos galvaspilsētā. Doma laukumā pieveda malku, metāla stieņus, un tapa barikādes. Tur satiku arī Sporta katedras vadītāju Hehtu. Atceros kādu sirmu ļoti patriotiski noskaņotu vīru, kurš izrīkoja darbos. Viņš bija ārkārtīgi dusmīgs uz tiem, kuri bija iedomājušies iedzert. «Tādā laikā jūs par šņabi domājat! Esat atnākuši par mums pasmieties!? Prom no šejienes!» teica atmiņā palikušais līderis. Visu laiku bija atvērta Doma baznīca, kur varēja ieiet pasildīties un bija ierīkots medpunkts. No rīta tika paziņots, ka barikādes veidos ap pieciem objektiem – Augstāko Padomi un Latvijas Radio ēkām, televīzijas torni un televīzijas studiju Zaķusalā, kā arī pie Starptautisko sakaru centra Rīgā, Dzirnavu ielā. Ar pirmo vilcienu atgriezos mājās. Ceļā dziļi iemigu, stacijā kāds mani pamodināja. Jelgavā jau bija sākusies rosība, organizējot braucienus. Mūsu pilsētas tautfrontiešus nosūtīja apsargāt televīzijas studiju, bet rajonam tika televīzijas tornis. Mana kundze Anita, kas tolaik strādāja «Lauktehnikā», sargāja torni, bet es kopā ar augstskolas kolēģiem – studiju. Dežūras naktīs mēs staigājām pa Zaķusalu viens pie otra un gaidījām uzbrukumu. 20. janvārī, kad sākās apšaude pie Iekšlietu ministrijas, cilvēki Zaķusalā sāka rosīties kā skudriņas. Kopā ar kolēģiem no Sporta katedras Gunti Bomi un Leonīdu Zubovicu krietni nopūlējāmies, stiepjot no Daugavas tilta ložu necaurlaidīgas tērauda plāksnes, ko izvietoja TV studijas stāvos. Pie pašas ēkas vīri, sadevušies elkoņos, izveidoja ciešas aizsargķēdes. Es domāju, ka pretinieks nobijās, morāli zaudēja šai patriotiski noskaņotajai cilvēku masai. Vēl runājot par cīkstoņiem, Bauskas Sporta skolas treneris Gunārs Grantiņš vēlāk stāstīja par padomju impērijas aizstāvju «melno berešu» OMON milicijas vienības komandiera Česlava Mliņņika un patriotiski noskaņotā Bauskas miliča Agra Kociņa (abi bijuši gan Grantiņa, gan mani audzēkņi) sarunu 20. janvāra vakarā Iekšlietu ministrijas ēkā. «Melnās beretes» tur iebruka, nogalināja divus Latvijas Republikas aizstāvjus – Rīgas miličus –, iekļuva ministra kabinetā (tur atradās ministra vietnieks Zenons Indrikovs), taču pēc apmēram divām stundām devās prom un atgriezās savā bāzē Vecmīlgrāvī. Varbūt OMON saņēma kādu rīkojumu no Maskavas priekšniecības. Taču, iespējams, sava nozīme bija arī agrāko treniņu biedru divmetrīgā milža A.Kociņa un augumā mazākā un arī sporta karjerā ne tik sekmīgā Č.Mliņņika sarunai, kur pirmais pavēlējis otrajam aizvākt savu bandu. Vēl var piebilst, ka no Jelgavas puišiem, ko es trenēju LLU cīņas zālē, tika izveidota Iekšlietu ministrijas patruļdienesta bataljona jeb tā saukto «balto berešu» rota.» Pierakstīts no Boļeslava Matuseviča stāstījuma
