«Atceros, kā ar bērna acīm skatījos Tukuma aptiekā. Man tā šķita kā tāda baznīca, kurā valdīja klusums, miers un katrs tika uzklausīts,» atmiņu pavedienu šķetina farmaceite Evija Amatniece, tā atklājot arī savas profesionālās dzīves lielo sākuma punktu.
Nejaušība vai tomēr liktenis, ka mamma savai meitai skolas gados darbiņu vasarā sarunāja tieši aptiekā?«Sāku kā apkopēja, vidusskolas laikā strādāju par fasētāju, vēroju, ieinteresēja, arī ķīmija padevās, tāpēc studijas izvēlējos Medicīnas akadēmijas Farmācijas fakultātē,» turpina Evija, atzīstot, ka profesija kļuvusi par lielu sirdslietu un kā otru bērnu, kas individuālā komersanta statusā Glūdā auklēts un lolots jau teju desmit gadus. Interesanti, ka abi (gan dēls, gan aptieka) nosaukti Kārļa vārdā.«Ja būtu uzrakstījusi Nākotnes aptieka, kur tā arī atrodas, latiņa būtu uzlikta pārāk augstu. Nobijos,» smej farmaceite un piebilst – lai kļūtu par farmaceitu, jāmācās daudz, un šis process nebeidzas ar augstskolas diplomu.«Nevaru piekrist, ka bezrecepšu medikamenti ir brīvi pieejami, jo tomēr vajadzīga farmaceita konsultācija. Zāles nav kā maize – šodien pagaršo vienu, bet rīt citu. Pieej pie medikamentu plaukta, kur vesela rinda ar klepus sīrupiem, un mēģini nu izzīlēt, kurš piemērotākais! Turklāt ne viss visiem der,» pārliecināta Evija, norādot, ka šādos gadījumos pircējam jābūt ļoti zinošam. Tomēr daudzi kļūst par reklāmas upuriem, kur uzsver labāko, bet noklusē par iespējamiem blakusefektiem…Vairāk par farmaceita profesijas noslēpumiem lasiet piektdienas, 23.janvāra, «Zemgales Ziņās».
