Šogad spārnoto izteicienu un apzīmējumu annālēs, ticamākais, ieies arī ministru prezidenta Ivara Godmaņa Jaungada TV uzrunā pasprukušais tēlainais salīdzinājums, «kad Antarktīdā ir sniega vētra, pingvīni to pārziemo, saspiežoties ar mugurām kopā, vienā lielā aplī. Ja kāds noklīst, viņi to atgriež atpakaļ.» Līdz šim izskatījās, ka ar tiem pingvīniem esam domāti mēs visi, kurus cits premjerministrs – Valdis Birkavs – savulaik apzīmēja par reņģēdājiem. (Interesanti, bet visi Latvijas premjerministri savās gadu mijas uzrunās izcēlušies ar spārnotiem izteicieniem.) Atgriežoties pie pingvīniem, jāteic, ka ar mugurām sākam saspiesties ne tikai paši. Pie tādas taktikas būs ķērusies arī valdība. Vakar koalīcijas četras valdības partijas secinājušas, ka labākais veids, kā, ja ne izkļūt no ekonomiskās bedres, tad daudzmaz atgūt valdības «seju», ir aicināt tajā piekto biedru – «Jauno laiku» (JL). Iespējams, ikvienā citā situācijā tas būtu bijis labākais risinājums – paplašināt koalīciju, pieaicinot vienu no opozīcijas partijām. Šoreiz bez īpaša riska var teikt, ka nenotiks kardināls pavērsiens. Pirmkārt, tāpēc, ka JL nav recepšu izejai no krīzes, kuras jau nezinātu koalīcija. Ja būtu citādi, sen kritizēšanas vietā dzirdētu viņu konkrētus priekšlikumus. Otrkārt, tas tāpat nespodrinās valdības mundieri. Pārāk naivi būtu iedomāties, ka pašreizējie nedaudz lielākie popularitātes reitinga procentpunkti ko mainīs, ja JL nonāks valdības «kolektīvās atbildības katlā». Tāpēc valdības centieni paplašināt savu pingvīnu rindas faktiski situāciju nemainīs. Tāpēc mums, pārējiem pingvīniem, nekas cits neatliek, kā saspiesties ciešāk un briedināt reālāku opozīciju.
