Gadiem ilgi skaļi piesauktā mutvārdu folklora par savu interešu aizstāvēšanu ar dakšām pamazām var pārvērsties par realitāti.Nesenā vēsturē, gatavojoties okupantu tanku uzbrukumam, smagā tehnika tika izmantota, lai sargātu stratēģiski svarīgus objektus. Tagad latviešu zemnieki modernos traktorus un citus pašgājējus gatavi likt lietā, lai aizstāvētu savas intereses, demonstrētu attieksmi pret neprašu ministru un izkliegtu skaļu «fui!» bezmugurkaulnieku varai, kas nu gatava mīksti klanīties ne zem komunistu, bet Eiropas smagnējā zābaka. Cukura rūpniecība jau «veiksmīgi» upurēta, zivsaimnieki savu aprīkojumu var mierīgi norakt grāvmalās, bet neskaitāmas zemnieku saimniecības atrodas bankrota priekšvakarā – aptuveni tāds ir mūsu šā brīža sausais atlikums, ko risināt nesteidzas ne atbildīgais ministrs, ne visa valdība.Toties jautājumu gan daudz. Piemēram, kurš šajā neredzamajā kartelī smeļ virspeļņas krējumu? Kā gan tas nākas, ka kaimiņvalsts brūnaļu devums pat mūsu zemē nopērkams par ceturtdaļu lētāk, kā iespējams, ka konkrēts ražotājs, līdz šim sūdzējies par grūto dzīvi, pēkšņi kā no zila gaisa gatavs par 20 procentiem samazināt savas produkcijas cenu? Kādēļ vispārēja resursu izmaksu krituma apstākļos aizvien nepiepildās savulaik tik optimistiskās prognozes par ievērojamu piena produktu cenu kritumu? Un – galu galā – kam tas viss ir izdevīgi?Ja zemnieki atbildes saprātīgā laikā nesaņems un masveidā pakļūs zem ūtrupes āmura, kas zina, vienīgais arguments un sevis atgādināšanas veids izrādīsies mēslu dakšu žoga celšana Brīvības bulvārī, vircas tvertņu iztukšošana uz bruģa pie Jēkabielas nama vai «skābbarības torņa» durvju priekšā. Varbūt tas kļūs par izšķirošu triecienu pašapmierinātajam «kefīra kartelim»?
