Šodien kā nekad ar «atbildībām» mētājas kā ar uzkarsētu granātu. Patiesībā tā nav ne granāta un pat ne kaut kas bīstams. Tikai tukšs, neko neizsakošs vārds, kuru sola uzņemties vai nomest uz citu pleciem. Ja kāds senākos laikos uzņēmās atbildību jeb vainu par notiekošo, bieži viņš pazaudēja visu, pat dzīvību. Taču šodien draud vienīgi amata nosaukuma maiņa, jo vēžkulītē vietas pietiks visiem. Reiz šie zvērēja tautas un Dieva priekšā paveikt brīnumu lietas vai vismaz visu nesalaist dēlī. Lai gan Viņa Dēls teicis, ka «pavisam nebūs zvērēt, ne pie debesīm (..), tev arī nebūs zvērēt pie savas galvas, jo tu nespēj padarīt ne vienu vienīgu matu ne baltu, ne melnu». Patīk mums vai ne, mūsu spēki un spējas paveikt brīnumu lietas ir ierobežotas. Gribēt ticēt cilvēkiem ir dabīgi, taču uzticēt savu dzīvi un sagaidīt labklājību no citiem ir bīstami un liela kļūda. Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem! Tā raksta pravietis Jeremija. Gribam mēs vai ne, informācija nepazūd; tur augšā pieraksta katru vārdu, par ko tiešām būs reiz jāatbild. Šodien gandrīz visas domas grozās ap maku. Tā jau ir, ka teorētiski pārdot var visu, pat dvēseli. Bet ne nopirkt. Fizisko likstu iemesls parasti ir iepriekš neārstētas garīgas problēmas. Kā melns pret baltu, kliedzošs pretstats tiem, kurus samaitā vara, ir tā saucamie dabas bērni, kas stāv ļoti tālu no tā visa. Šiem nav saprotams, kādēļ jākopē citi un kaut kas jādara tikai tādēļ, ka tā dara visi. Šie dzīvo pavisam citā – savā autonomajā – pasaulē. Sākumā par viņiem uznāk smīns, taču padomājot to nomaina nevilša atzīšanās, ka arī mēs tādi gribētu būt. Nekautrēties no savām domām un jūtām. Neuztvert kā pienākumu veidot distanci ar paša austajiem etiķetes priekškariem, iestudētajām grimasēm, asprātībām un lamāšanās paņēmieniem. Lai ļautu runāt tam, kas iekšā, – ilgi noturētajam, nomocītajam radījumam, kuram šī pasaule ir aizslēgusi muti. Aizmirst par bailēm netikt saprastam un pieņemtam, kas noteikti būs jāpiedzīvo, bet tas jo vairāk liks saknes meklēt pašam sevī. Šiem dabas bērniem svarīgākais ir dvēseles miers un līdzsvars, viss pārējais ir pakārtots. Materiālistam jāpiedzimst no augšienes, lai ieraudzītu, ka ir ārkārtīgi daudzu lietu vergs. Lai saprastu, cik izkāmējusi ir šī dvēsele aiz paša celtās cietuma kameras durvīm. Iesaku noskatīties animācijas filmu «Skapis».
