«Nu tā – šo es laikam nevarēšu!» smagi un nedaudz ļaudamās panikai, prātoju, stāvot uz nelielas koka platformas vairāku metru augstumā. Priekšā krietni gara trose un kustīga, vertikāla virve, kur pieturēties, lai pa to noietu.Kripata ziņkāres un pa daļai piemītošais piedzīvojumu meklētāja gars līdz ar grupiņu domubiedru pirmo reizi mūžā mani bija atvedis uz tā saucamajām trošu trasēm, kas dažādos posmos ierīkotas no koka uz koku. Kā tik tur nebija – ļodzīgi un kustīgi tiltiņi, kam stabilu kāpšļu vietā vien plāni dēlīši, virvju cilpas vai šūpojošies baļķīši, tīkli, kuros ietriekties Tarzāna cienīgā veidā un mēģināt tālāk uzrāpties uz platformas, gaisa sniega dēļi, ļoti stāvas trepes, pat klinšu siena, iespēja izbaudīt brīvo kritienu un fantastiski skaisti nobraucieni, iekaroties trīsī.Un tā sasodītā trose, kas kā ar nazi bija pāršķēlusi bērna prieku un vēlmi mesties trakulībās. Bija skaidrs – lai posmu pārvarētu, nāksies ātri pārorientēties. Bet svarīgāk par visu – no galvas jāizdabū bailes, jo tieši tām piemīt izcila spēja sapīt kājas un sagrozīt līdzsvara izjūtu. To savulaik jau biju sapratusi kalnos, kad pārdrošības un muļķīgas izvēles dēļ bijām izraudzījušies savai sagatavotībai nepiemērotu maršrutu, kur nācās pārvarēt diezgan stāvas un atklātas klinšu vietas. Nokrist nevarēja, jo (līdzīgi kā troses gadījumā) drošināšanas pietika, bet jau nedaudz norauties no tās būtu sāpīgi. Nācās saņemties un kāpt… viegli kāpt. Tas arī izrādījās visa noslēpums! Arī šeit, piedzīvojumu trasē, nebija citu variantu, jo tikt lejā no vairāku metru augstās platformas vienkāršā veidā nebija paredzēts. Būtu jāsauc talkā glābēji, bet tas taču kauns pa visu ģīmi! Ja posms ierīkots, tātad paveicams!Novērtējusi, ka strauji neseko citi piedzīvojumu meklētāji, kas droši vien vēl vairāk uzdotu pa nerviem, prātīgi iekabinājos vertikālajā virvē. Tagad atlika uzkāpt uz troses un balansēt. Godīgi sakot, vēl nekad mūžā tik pēkšņi nebiju koncentrējusies uz iekšējo izjūtu, ko papildināju ar sevis uzmundrinājumiem, ka varu un sanāks. «Galvenais neskatīties uz leju, bet tālumā. Solīti pa solītim, vēl nedaudz, un sanāks. Ārprāts, ko es te vispār daru un kam tas bija vajadzīgs! Kuš, viss notiek!» ātrvilciena tempā pa galvu jaucās dažādas domas, un es tam visam pa vidu. Nogāju, un pieredze līdz ar veselu kausu adrenalīna rokā! Bet tieši tas taču parasti mūs dzen trakajā un nezināmajā, vai ne?
