Ko dara domājoša būtne, kas saprot, ka ar kādu darbību vai, gluži pretēji, bezdarbību iebraukts galīgās auzās? Domājams, neviens nešaubīsies, – ķeras problēmu apzināt un situāciju labot. Tā tam vajadzētu būt, un tā tas arī dažreiz notiek. Dzīvojot neatkarīgajā Latvijas valstī, gandrīz ik dienu nākas pārliecināties, ka lieli un mazi priekšnieki, tāpat lieli un mazi ierēdņi, to vien dara, kā, veidojot komfortablu savu dzīvi, to padara neciešamu citiem līdzcilvēkiem. Kaut vai «Ziņu» aprakstītajā stāstā par to, ka pilnīgi dažādiem mērķiem paredzētas pļavas – vides aizsardzībai vai tiešai lauksaimnieciskai darbībai – tiek vērtētas ar vienu mērauklu un pēc vieniem un tiem pašiem principiem. Runā ar ierēdni un dzirdi – jā, tas nav pareizi, tā tam nevajadzētu būt. Bet kāpēc nekas netiek labots vai mainīts, lai apstātos reiz iekustinātais greizais mehānisms? Atbildes vietā vien saņem norādījumu, ka jāskatās kaut kur uz augšu. Tur acīmredzot mīt nekad vārdā nenosaukts un nenotverams ļaundaris, kura sapnis ir sarežģīt dzīvi. Ko darām mēs, sastapušies ar šo absurdu? Vairumā gadījumu samierināmies, norijam to krupi un cenšamies izgudrot veidu, kā tikt galā, pareizāk sakot, kā apiet likumu ar līkumu. Protams, var smieties par to, ka šāda grūtību pārvarēšana liek nepārtraukti asināt izdomu un neļauj ierūsēt prātam. Vien muļķības slavinājums kā efektīvs domāšanu veicinošs faktors ir degradējošs. Pienāk brīdis, kad no idiotiem ir vēlme turēties pa gabalu. Vēl labāk – viņpus robežai.
